Kā bērnam iemācīt, ka nevar dabūt visu, ko vēlas?
Atbilde ir gana vienkārša - tad, kad objektīvu iemeslu dēļ kaut ko nevar, tad arī mācīt, ka to nevar. Ja bērns grib spiest lifta pogu un nav nekādu apstākļu, kāpēc lai viņš to nevarētu izdarīt - tad nav speciāli jāmāca, ka “nē, šoreiz nedrīkst”. Ja viņš vēlas tieši zilo krūzīti un es varu samainīt krūzīti pret zilo - tad iedodam zilo. Taču, ja šī pati krūzīte ir trauku mazgājamā mašīnā cikla vidū, kad to nevar izņemt ārā, tad tā arī mācām, ka šobrīd pie tās nevar tikt. Tie ir objektīvi apstākļi. Jā, bērns raudās, jā, dusmosies. Bet lai dusmojas, viņš drīkst dusmoties. Esam blakus, paspoguļojam situāciju: “Tu gribēji tieši zilo krūzi. Tā šobrīd mazgājas. Tu esi dusmīgs… un izskatās, ka arī bēdīgs. Tu raudi.” Būs periodi, kad bērns vētraināk reaģēs uz šādu notikumu, bet būs brīži, kad pavisam viegli pārslēgsies uz to, ka var paņemt citu krūzi.
Cita situācija. Bērns mani sauc spēlēties kopā. Ja nav objektīvu iemeslu, kāpēc atteikt un es arī vēlos iet, tad eju spēlēties. (Raksts - Man negribas spēlēties ar bērnu) Bet, ja es gribu sākumā izdzert savu kafijas krūzi, tad atkal - te ir reāla iespēja mācīt šīs robežas. “Es izdzeršu savu kafiju un tūdaļ nākšu pie tevis.” Tas nav kaut kas ārkārtīgi abstrakts - tas ir tikai kafijas krūzes “ilgums” (pat var sēdēt blakus un skatīties, kā krūzīte tukšojas - līdzīgi kā ar smilšu pulksteni, kurā tek smiltis un redzu, cik laika ir atlicis). Jā, bērns drīkst padusmoties, bet, ja nevienam nekas “nedeg”, tad mēs varam atļauties neskriet uzreiz un pie reizes mācīt bērnam mirkli uzgaidīt. Var piedāvāt kādu alternatīvu - kas tev palīdzētu mani sagaidīt? Tu vari pašķirstīt grāmatu pa to laiku vai vienkārši pasēdēt blakus.
Nav vajadzības mākslīgi radīt šādas situācijas. Tad, kad tās ir, tad ir.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
