"Man negribas spēlēties ar bērnu..."

Daudzi runā, cik nozīmīgi ir spēlēties kopā ar bērnu, bet ko darīt, ja negribas? Ja tas rada pretestību? Ja gribas atpūsties, padarīt kaut ko no “pieaugušo lauciņa”, nevis spēlēties? Atteikt un dzīvot ar vainas sajūtu? Piekrist un būt neapmierinātam, krāt dusmas un kādā brīdī tās izgāzt pār bērnu?

Nevienam nenāk par labu, ja darām kaut ko sakostiem zobiem. Protams, ka ir vērtīgi paspēlēties kopā ar bērnu, bet ne piespiežoties. Spēļu laikam jābūt priecīgam, patīkamam, piepildošam, nevis kaitinošam. Ja negribas, tad labāk godīgi bērnam tā arī pateikt, ka šoreiz nevēlaties. Varat piebilst, ka ļoti labprāt to darīsiet citā brīdī, un turiet šo solījumu. Ja piekrītat brīdī, kad to nevēlaties, jūs ar visu savu ķermeņa valodu bērnam liekat sajust, cik ļoti nepatīkams jums ir šis laiks. Piedevām jūs nododat arī ziņu, ka ir normāli piekrist darīt kaut ko, kas pašam nav patīkami. Tas ir stāsts arī par robežām - mācīties pašam un mācīt bērnam, ka drīkst pateikt “nē”, kad mēs kaut ko negribam. Mums ir jāiemācās justies pietiekami labiem arī tad, kad atsakām. Vecākiem šādu situāciju ir daudz, nevajag par katru atteikumu justies kā sliktam vecākam. Tas ir bērnu “darbs” prasīt no mums končas, cepumus, dārgu mantu, zvaigznes un mēnesi, bet mūsu uzdevums ir parādīt, ka ne vienmēr visu var dabūt.

Ko bērns vēlas, kad grib ar jums spēlēties kopā? Patiesībā, tas ir tas pats stāsts par uzmanību. Ja mēs piespiežam sevi spēlēties ar bērnu caur “sakostiem zobiem”, tam nav nekāda sakara ar pozitīvo uzmanību. Man ļoti simpatizē Pikler pedagoģijas pieeja dot nedalītu uzmanību bērnam aprūpes brīžos, lai palīdzētu viņam piesātināties ar šo uzmanību. Uztvert ģērbšanos, ēšanu, matu taisīšanu, nagu griešanu, zobu tīrīšanu kā kopīgus mirkļus, ar kuriem būtu nevis ātri jātiek galā, bet kas ir jūsu kopīgais laiks. Runāties, mīļoties, veltīt ļoti pilnvērtīgu uzmanību aprūpes laikā. Uzmanību varam dot arī, pasaucot bērnu līdzi savos darbos - uzkopšana, ēstgatavošana. Savukārt, spēlēm radīt labvēlīgu, iekārtotu vidi, lai tās var notikt, un paši drīzāk esam kā atsaucīgi vērotāji, kas neiejaucas, ja bērns ir nokoncentrējies un aizrāvies, bet atsaucamies, ja bērns meklē mūsu atbalstu vai apstiprinošu acu skatienu.

Pieaugušie mēdz uzņemties ļoti vadošu lomu kopīgajās spēlēs, bet tad tas vairs nav stāsts par bērnu pašu. Ja tās ir fantāzijas spēles, caur kurām mēs daudz ko varētu ieraudzīt par bērna iekšējo pasauli, tad iesaistoties pārāk aktīvi, mēs vairs neredzam, ko īsti viņš mums varētu pateikt, tāpēc ir jāuzmanās uzņemties pārāk lielu vadību, drīzāk jāļaujās bērna scenārijiem.

Viktorija

P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.

Komentē