“Mēs ģimenē pret bērniem izturamies vienā veidā, bet vecmamma, tante, mans brālis, draudzene (ieliec savu variantu) pilnīgi savādāk!” Ja vien jūs nedzīvojat visi kopā un netiekaties pilnīgi katru dienu vai tā nav emocionāla vai fiziska vardarbība, tad atšķirībām audzināšanā, runas veidā vai uzskatos, ieteiktu nepievērst lielu uzmanību, bet gan uztvert to ar domu, ka bērnam nevajag visus pilnīgi vienādus cilvēkus apkārt. Ar katru veidos SAVAS ATTIECĪBAS - tās ir viņu īpašās attiecības. Bērni ātri saprot, kādas attiecības veidot ar katru no pieaugušajiem. Tas ir tas pats, kas - kuram no vecākiem jālūdz atļauja, lai drīkstētu skatīties TV, kuram labāk prasīt, ja vēlas saldumu. Bērni ātri saprot, ka mājās nekad pa gultu lēkāt nedrīkst, bet omes mājās tā izklaide, kuru ļauj (vai otrādāk). Tā ir pat inteliģences pazīme, matemātiskā prāta spēja - saprast, kādi noteikumi kurā vietā un ar kuru cilvēku darbojas.
Arī mammai un tētim nav jābūt absolūti vienādiem savos uzskatos un izturēšanās veidā - bērnam nevajag divus vienādus cilvēkus, viņam vajag īstus cilvēkus, katru ar savu raksturu. Protams, ka jāvalda vienotībai par pamatjautājumiem, taču nevajag gaidīt to, ka visi vienādi atbildēs bērnam, ka vienādi rīkosies dažādās situācijās.
Ja ar radiniekiem tomēr dzīvojat kopā, tad arī jābūt izrunātiem pamatjautājumiem, turklāt ir gana skaidri jānorāda, ka jūs esat vecāki savam bērnam, neļaujot šo lomu ieņemt citiem. Tipiska var būt situācija, kad vecmammas vēl aizvien uzskata savas pieaugušās meitas par bērnu un ieņem mammas lomu savam mazbērnam, jo "zina labāk". Jāsaprot gan, ka arī meitai šajā situācijā būtu pašai jāieņem tomēr pieauguša cilvēka pozīcija, nevis jāizmanto maza bērna paņēmieni ar apvainošanos, nerunāšanu un citiem līdzīgiem gājieniem.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
