Bērniem mēdz būt mīļsedziņas vai mīļmantiņas, kuras pat izmazgāt nevar, jo tās nepaspētu izžūt līdz brīdim, kad ir jāiet gulēt, un tām ir obligāti jābūt klāt. Ir dikti mīļas rotaļlietas, cepure, kleita, krūze. Taču mēdz pienākt brīdis, kad šī lieta pazūd, salūzt, kļūst par mazu… Lai arī mūsu dabiskais instinkts ir pēc iespējas ātrāk padarīt atkal bērnu laimīgu un skriet, meklēt identisku aizstājēju, patiesībā, daudz veselīgāk paša bērna emocionālai izaugsmei būtu kopā pabēdāties, padusmoties, izsērot šīs lietas zaudējumu. Bērna pārdzīvojums ir pavisam īsts, pavisam nopietns, protams, ka mums gribas izglābt bērnu no šīm neērtajām sajūtām, no nepatīkamajām emocijām, taču to ir vērts arī uztvert arī kā vienu no treniņiem, vienu no veidiem kā bērns mācās piedzīvot šo zaudējumu.
Saistītie raksti: Kā runāt ar bērnu par nāvi?
Tai pat nav jābūt mīļmantiņai. Vakardien Olivers (3g.) raudādams pie manis atskrēja, ka viņa dvīņumāsa ir apēdusi visus bumbierus. Es varēju skriet uz veikalu pēc jauniem bumbieriem vai solīt, ka rīt nopirkšu vēl, taču tā vietā viņam pietika jau ar to vien, ka es ar viņu kopā pabēdājos: “Tu gribēji bumbierus, bet Jasmīna apēda… jā…” Es būtu gatava runāt ar viņu ilgāk, taču pēc šī teikuma un apskāviena, bērns dziļi ieelpoja un izelpoja, un devās tālāk. Mums nav vienmēr bērni jāpadara laimīgi un jānodrošina, lai notiek tikai saulainas un priekpilnas lietas, mums vienkārši ir jābūt tai stabilajai bākai, kas palīdz tikt cauri arī nepatīkamām pieredzēm. Ir reizes, kad mēs varēsim viegli atrisināt un atrast aizstājēju, arī šādas epizodes ir un būs, taču nevajag pašiem iegrimt pašpārmetumos, ja tas nav iespējams - arī šādu pieredzi varam uztvert kā vienu no mācībstundām sev un bērnam, iziet cauri grūtai pieredzei.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
