Man ik pa laikam kāds atraksta jautājumu, ko mēs ģimenē darām ar Salaveča tēmu, tāpēc dalos arī šeit.
Mēs ticam īstajam Salavecim no Lapzemes (starp citu šogad 23.12. plkst. 19.00 Facebook būs tiešraide no Lapzemes ar to, kā Salavecis dodas ceļā), bet tai pat laikā saprotam, ka pie visiem Salavecis tomēr nespēj izskriet, tāpēc viņam ir daudz palīgu - rūķu. Arī grāmatā “Ziemassvētku vecītis” tas ir brīnišķīgi attainots ar daudz, daudz salaveč-izskata rūķiem.
Tāpat mēs ar bērniem esam pārrunājuši, ka arī jebkurš no mums var kļūt par Ziemassvētku vecīša palīgu un arī mēs varam būt rūķi, kas sagādā viens otram dāvanas. Pagājušajā gadā bērni palīdzēja sapakot dāvanas pieaugušajiem un sarakstīt apsveikumus, paši vēl gribēja no Salaveča saņemt. Šogad sveicamais pulks ir mazāks, viss mums būs no Salaveča. Viens liels rūķis mūsu ģimenē ir mans tētis, kas šogad ietērpies tērpā nofilmēja video, kurā stāstīja, ka šogad nedrīkst nākt iekšā, tāpēc pamās mums pa logu un atstās maisu pagalmā. Man patīk, ka ir gan brīnuma sajūta, gan arī realitātes pieskaņa. Runājam arī par to, ka gluži jebkādu dāvanu Salavecim lūgt nevar - nepirks šausmīgi dārgas un arī šaujamos viņš nenes, jo ir par mieru un mīlestību.
Bērni ir labi novērotāji. Es bērnībā biju ievērojusi gan neīsto bārdu Ziemassvētku eglītēs Salavečiem, gan arī davānām izmantoto mūsu līmlentu, ko citviet nebiju redzējusi. Sāpīgākais moments bija, nevis apjausma, ka Salavecis nav īsts, bet gan tas, ka atbilde uz maniem novērojumiem, bija noliegums. Šķita- nu kāpēc mani māna? Es tak redzu!
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
