Man dažreiz gribētos, lai mūsu ģimenē būtu kādas 3-4 tādas Viktorijas kā es (visticamāk gan mēs nespētu kopā draudzīgi sadzīvot)- viena, kas gatavo veselīgas maltītes, viena, kas darbojas ar bērniem, cita, kas uzkopj māju un vēl kādu, kas menedžē konfliktsituācijas. It īpaši man to gribētos vakaros, kad taisu vakariņas un vienmēr ir vismaz viens, kas čīkst, viens, kas raud un vēl fonā kāds strīdas. Pa dienu visiem lielāka vai mazāka spriedze ir uzkrājusies un reti, kad ir tādas reizes, ka viss ir absolūtā mierā, un es varu dungodama čubināties virtuvē.
Tā kā tās 3-4 manis ir pilnīgi nereāli, un arī gandrīz nereāli ir tie dikti mierīgie vakari, laikam labākais, ko es un vispār mēs visi vecāki varam darīt, ir pieņemt to, ka tā ir.
Bērni strīdas, čīkst un vakaros mēdz būt pa kādai emociju izlādei. Pieņemt un negaidīt no sevis supermeņus, kas vienmēr visu spēs izdarīt un atrisināt. Neuzburt sev fantāzijas galvās par perfektām instagram ģimenēm, kurās gan “tā nekad nav”. Atslābt un būt. Ar pieņemšanu vien dažreiz pietiek, lai atkāptos tā nemitīgā vainas apziņa, ka neesam perfektie vecāki un nespēsim izdarīt VISU un būt VISUR. Mums visiem tā ir - gan labās, gan sliktās dienas kā vecākiem. Nevajag būt superperfektiem vecākiem, jo tas pēc tam mūsu bērniem liek pret sevi izvirzīt nereālistiskas ekspektācijas, kad paši kļūs par vecākiem “jo mana mamma/tētis visu vienmēr varēja”.
Būsim pieņemošāki paši pret sevi. Tā arī ir viena no labākajām lietām, ko varam darīt kā vecāki. Nedzīvot mūžīgos pašpārmetumos.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
