Mēs bieži dzirdam, ka bērns pārbauda robežas, ka vecākiem tās ir jānosprauž un bērns ir jādisciplinē.
Es saņemu vēstules, kur vecāki uzdod jautājumus, kā disciplinēt viengadniekus vai pat vēl mazākus bērnus… Tāpēc es gribu uzrakstīt šo.
Pirms mēs ķeramies pie bērna disciplinēšanas, mums ir jāatcerās par tīri fizioloģiskajiem priekšnoteikumiem - par smadzeņu attīstību. Mēs no divgadnieka disciplīnas jautājumos nevaram prasīt tieši to pašu, ko no piecgadnieka - kur nu no vēl mazāka bērniņa. Piemēram, ja divgadniekam mašīnā sagribas dzert, bet mums nav, ko viņam iedot, un pasakām to viņam, tad viņš var to nesaprast un sākt kliegt - viņa uzvedība nav tāda, ko varētu saukt par disciplinētu, taču tā ir atbilstoša viņa fizioloģiskajai attīstībai.
Piecgadnieks šajā situācijā nodomās: “Labi. Mammai nav dzeramais mašīnā, es varēšu padzerties mājās vai tad, kad iebrauksim veikalā.” Viņa prāts jau ir attīstītāks, un viņš var sevi savaldīt. Tāpēc mēs nevaram pielietot vienus un tos pašus paņēmienus disciplinēšanā. Un es pat nedomāju, ka mazuļiem to vispār var saukt par “disciplinēšanu”, viņi taču nedara neko, ko vajadzētu disciplinēt.
Ja viengadnieks vēlas spēlēties ar porcelāna tasīti, es nesākšu moralizēt, disciplinēt vai “nospraust robežas”, es vienkārši nolikšu šo porcelāna tasīti prom no viņa redzesloka un pārorientēšu uzmanību uz kaut ko citu. Starp citu, tas, ka bērns sāk atcerēties, ko tieši viņš bija gribējis un arī pēc tādas pārorientēšanas turpina gribēt to pašu porcelāna tasīti, liecina vien par to, ka bērns kļūst attīstītāks un gudrāks. Piemēram, ja mazs rāpotājs ierauga bumbu, kuru vēlas, sāk rāpot pie tās, bet pa ceļam ierauga kaķi, viņš par savu bumbu vispār var aizmirst. Viņa griba vēl nav tik attīstīta, viņa uzmanību ir viegli novērst. Pēc tam prāts kļūst attīstītāks - grib bumbu un pat kaķis nespēj novērst uzmanību no šī mērķa. Es to tieši tā arī uztveru - o, mazulis jau ir kļuvis gudrāks, prot noturēt uzmanību uz savu mērķi.
Tieši tāpat es uztveru šobrīd mūsmājās tik aktuālo rāpšanās periodu - rāpjās visur! Piestumj krēslu un ir uz palodzes vai galda. Tas, ka bērns apsēdies uz galda, neliecina par viņa neaudzinātību vai necieņu, viņš šādas lietas vēl nesaprot. Tas liecina vien par to, ka fiziski bērns vēlas īstenot savu dziņu attīstīties - kāpt, rāpties, trenēties vēl un vēl, turklāt, nu jau ir tik apķērīgs, ka saprot - jāpiestumj krēsls, lai tiktu augšā. Es priecājos par šo attīstības lēcienu. Ja man tas traucē, vai nevaru nodrošināt to, ka esmu tuvumā, kad šādas bīstamas darbības tiek veiktas, tad tas ir signāls man - JĀPIELĀGO VIDE un jāpadara tā droša, nevis jāsāk bārties un “nospraust robežas”.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
