Ja bērns skaļi kliedz, izrāda dusmas un sauc par sliktāko mammu/tēti pasaulē vai grib sist un sit, tad tas ir izmisīgs sauciens pēc uzmanības. Viņš grib, lai viņu pamana, saredz un sadzird, lai saprot, ka jūtas sāpināts, nevis aizsūta uz otru istabu nomierināties. Bērns saka, ka tieši šobrīd ir nelaimīgs, vīlies vai varbūt viņam traucē mazākie māsas un brāļi, varbūt jūtas atstumts, kopš ģimenē ienācis vēl kāds mazulis (lai arī ļoti skaists, tas ir grūts laiks visai ģimenei…) un bērns ļoti vēlas, LAI JŪS TO PAMANĀT. Lai redzat viņa dusmas un neapmierinātību, lai redzat, ka viņam gribas sist un mest, bet tai pat laikā viņam gribas, lai esat bērna pusē, nevis pret viņu. “Es redzu, ka tu esi dusmīgs/nokaitināts. Es redzu, ka tu gribi sist brālim, bet es tev to nevaru ļaut.” (+ apturēt bērna pacelto roku, ja viņš ir gatavs sist).
Nevajag krist kaut kādās savās emocijās un uztvert to ļoti personīgi - paskatieties uz situāciju no malas un mierīgi. Bērns vienkārši vēlas, lai sadzirdat viņu un viņa neapmierinātību.
Mums ir neskaitāmi gadījumi, kad šādos brīžos, vienkārši konstatējot faktu un pasakot kaut ko tik acīmredzamu kā “jā, Tev ļoti gribas noskatīties vēl vienu multeni…”, mēs situāciju esam atrisinājuši (piemēram, kad 4 gadus vecā meita ir skaļi un demonstratīvi raudājusi; ne tikai par multeni) Ja viņa redz, ka viņas sāpe ir saskatīta, tad viņa ļoti ātri jūtas sadzirdēta un pieņemta… un pazūd nepieciešamība skaļi kliegt. Kliegšana pati par sevi jau arī nav nekas slikts - izlādē sakrātās emocijas un spriedzi. Par to vairāk rakstīju rakstā par lielajām emocijām.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
