🔸Klausoties un lasot, kā iet citiem (#Covid-19), esmu sapratusi, ka mūsu ģimene krīzes apstākļiem patiesībā bija ļoti gatava, jo mūsu krīze bija jau pirms 1,5 gada, kad ģimenē bija divgadniece, jaundzimuši dvīņi, bērnudārznieks un 1. klases skolēns. Jau tad mums nācās iemācīties dažādus mehānismus, kā parūpēties arī par sevi, savādāk draudētu sajukšana prātā. Šobrīd laika atrašana sev gan pa vienam, gan kā pārim mums jau ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, un savādāk nemaz nespējam iedomāties.
🔸Pauze ir bezgala svarīga - pabūt brīdi tīri fiziski vienam pašam. Krīzes ikdiena ir liels izaicinājums - atrasties visiem kopā, žonglēt ar visu to, kas ir uzkritis virsū (darbi un skolas no mājām, bērnudārznieki mājās, visas praktiskās lietas, finanses…. tā visa ir tik daudz). Tāpēc tagad vairāk kā jebkad katram ir stingri jānosprauž robežas ap savu brīvo laiku, kurā neviens jūs nedrīkst traucēt. Citreiz arī 15 minūtes ir lieliski.
🔸Gan man, gan vīram tās parasti ir vismaz 30-40 minūtes pilnīgas vienatnes - vienalga, vai tā ir pastaiga, vai tā ir ieslēgšanās vienam guļamistabā, taču tā ir absolūta ikdienas nepieciešamība. Ir jāizveido tāda sistēma, lai nejustos mājās kā slazdā, lai būtu spēks menedžēt ģimenes dzīvi. Lai arī, cik klišejiski tas neizklausītos, bet skābekļa maska sākumā jāuzliek sev. Jāpiepilda savs trauciņš, lai būtu spēks atbildēt arī citu vajadzībām.
🔸Neviens no malas, visticamāk, nepateiks: “Aizej, tagad uz kādu pusstundu atpūsties,” šī vajadzība ir jāizsaka pašiem. Citreiz šķiet, ka bez manis taču nevarēs vai kā viņi tiks galā, bet ticiet - tiks! Un, ja arī drusku netiks, jūs toties atgriezīsieties pēc pauzes spējīgāki un enerģiskāki turpināt šo “jauno normālo” ikdienu. Vainas sajūtas vietā mēs varam izvēlēties sajūtu, ka esam kā piemērs bērniem par to, kā parūpēties arī par sevi. Ne tikai bērniem ir vajadzības.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
