Ir tikai ļoti, ļoti mazs procents vecāku, kas nekad ne par ko audzināšanas darbā nejūtas vainīgi. Liela daļa tomēr ik pa laikam par kaut ko tā jūtas... Ne tā baroju, par maz veltu laiku vecākajam bērnam, nepierakstīju laicīgi pie zobārsta, nevarēju nopirkt tādu dāvanu, tik daudz nedarbojos ar bērnu kā draudzene... Ko darīt, kad vainas sajūta ir piezagusies?
Lasīt tālāk
Pirmā palīdzība sev, ja jūtam, ka esam iesprūdušas reaģēšanas stāvoklī - neatslābstam, dzirdam katru mazuļa pīkstienu, citreiz reaģējam uz bērna darbībām pirms vēl kaut kas ir noticis - vienkārši ZINĀM, ka būs tā vai tā. Varbūt nervu sistēma jau ir tā pārslogota, ka esam atslēgušas savas emocijas, lai tikai nejustu to milzu nogurumu?
Lasīt tālāk
Mēs fantazējam par to, ko darītu vai nedarītu, kā audzinātu bērnus, kad mums tie piedzims. Esmu droša, ka nevienam vēl nav bijis tā, ka visas ilūzijas arī piepildās absolūti perfekti un pilnībā. Kādas ilūzijas vecākiem sagrūst pēc bērnu dzimšanas?
Lasīt tālāk
Neviens no malas, visticamāk, nepateiks: “Aizej, tagad uz kādu pusstundu atpūsties,” šī vajadzība ir jāizsaka pašiem. Citreiz šķiet, ka bez manis taču nevarēs vai kā viņi tiks galā, bet ticiet - tiks! Un, ja arī drusku netiks, jūs toties atgriezīsieties pēc pauzes spējīgāki un enerģiskāki.
Lasīt tālāk
