Nesen savā Instagram kontā uzdevu jautājumu, par to, kuri vecāku izteicieni bērnībā vēl aizvien “griež ausīs”. Atbilžu bija daudz, daļa no tām raksta lejasdaļā.
⬜️Kāpēc bērniem šīs frāzes sāp?
Bērni ļoti mīl savus vecākus, meklē pie tiem atbalstu, vēlas saņemt apstiprinājumu, ka ir labi un mīlēti, tāpēc šīs frāzes ir īpaši sāpīgas - tās trāpa bērnu vārīgajās vietās, liekot justies nesaprastiem, bezspēcīgiem. Tās liek justies tā it kā bērna emocijas nebūtu svarīgas, nozīmīgas un it kā par tām būtu jākaunas (“līdz kāzām sadzīs”, “nekas jau nenotika”, “paraudi, paraudi, mazāk čurāsi/labāk gulēsi/izvēdināsi plaušas”, “gabals tev no tā nenokritīs”, “tā kā no cukura”, “manā laikā tā nebija”, “pati vainīga”). Tās liek justies tā it kā būtu izdarīts kaut kas nepareizi. Man personīgi laikam tā bezspēcības sajūta visvairāk palikusi atmiņā - kā bērns daudz nevari pateikt pretī šiem izteicieniem, jūties mazs, dumjš un nespēj neko ietekmēt (“nerunā, ko nesaproti, tās ir lielo cilvēku sarunas!”).
Vairākas no šīm frāzēm fokusējas uz to, kāds bērns IR, nevis, ko viņš dara vai nedara - “tu esi stulbene”, nevis “tas, ko tu izdarīji bija muļķīgi/nepārdomāti”, Bērns secina - mani vistuvākie cilvēki mani sauc par stulbu un saka, ka “rokas aug no ***”, saka “nesmuka paliksi” vai “tu kā zilonis trauku veikalā”. Kā tad lai notic sev, ja pat vecāki tā domā? Kaunināšana un šādu zīmogu uzlikšana var pat pieaugušā vecumā mūs ietekmēt, graut pašapziņu.
Bērni tic tam, ko vecāki saka, un padara savā prātā šīs izteiktās frāzes mūžīgas - mēs tās dzirdam vēl gadu desmitiem savā galvās. “Un šī visa dēļ es dzemdībās mocījos? Nebūtu labāk dzemdējusi!”
Lielākoties šie izteicieni ir ne tikai sāpīgi, bet arī vispār nekādā veidā nepasaka bērnam, kā tieši vajadzētu rīkoties: “visiem bērni kā bērni, bet jūs kā mežoņi, “kad izaugsi, sapratīsi”, “piepūties vēl vairāk un aizlidosi kā balons”.
⬜️Kāpēc vecāki tā saka? Mani minējumi:
🔸pašu vecāku ikdienas problēmas (stress, nauda, darbs, nogurums…);
🔸neizpratne, ko tas nodara bērniem emocionāli;
🔸mantojums” no iepriekšējām paaudzēm - viņiem bērnībā tā teica un turpina ar bērniem runāt tāpat - tas ir stāsts par to, ka mums bija mamma un tētis un viņiem bija mamma un tētis, un tā paaudžu paaudzēs, katrs ar savām traumām un grūtībām, kas nepadara viņus par sliktiem cilvēkiem, bet gan par ievainotiem cilvēkiem. Nevienam nekad nav absolūti nevainojama dzīve bez pārbaudījumiem, tā vienkārši nenotiek (tuvu cilvēku nāve, slimības, zaudējumi būs visiem). Bet tieši tāpēc mums ir jāmācās būt iejūtīgiem vienam pret otru. It īpaši jau nu bērnībā jāiemācās dot tas pozitīvisma pilnais atspēriens dzīvei, lai, kad bērns vēlāk iet cauri savām dzīves grūtībām, viņam ir iekšējais spēks to pārvarēt. Lai nav tā, ka ir grūti, un vēl arī pie vecākiem es nevaru griezties, jo tiem jau es mūžīgi esmu sliņķe, bez mugurkaula vai kā zilonis trauku veikalā. Nav jau teikts, ka vecāki tā tiešām domā, bet bērnam šī sajūta aizķeras un kļūst par iekšējo balsi.
Daļa atbilžu par teicieniem, ko esat dzirdējuši bērnībā:
Būsim godīgi, šie izteicieni lielākoties ir vienkārši rupji. Vēlos te ielikt vienu Marijas Montesori citātu no grāmatas “Dr. Montessori’s Own Handbook”:
"Lai vai kā, parasti mēs nerespektējam savus bērnus. ... Mēs esam valdonīgi un, vistrakākais, rupji. Un tad mēs gaidām no bērniem, lai viņi būtu pakļāvīgi un labi uzvestos, kaut gan zinām, cik ļoti spēcīgs bērnos ir imitēšanas instinkts un cik aizkustinoši viņi tic saviem vecākiem un apbrīno tos. Viņi mūs imitēs jebkurā gadījumā. Tāpēc izturēsimies pret bērniem ar tādu laipnību, kādu mēs vēlētos, lai tā attīstās viņos.”
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
