🔸Ar tādu tekstu ir ļoti viegli bērnam uzlikt zīmogu- viņš jau mums tāds ir. Kāds introvertāks bērns aiz šīs zīmoga var sākt slēpties un pat var nemēģināt iejusties.
🔸Es šeit vēlos ielikt citātu no grāmatas The Whole-Brain Child: “Kautrīgi un bailīgi bērni, kuriem vecāki palīdz stiprināt drosmīgumu un atbalsta pasaules izpēti, parasti zaudē vai mazina savu kautrīgumu. Savukārt, tie bērni, kas tiek PĀRMĒRĪGI SARGĀTI vai NEIEJŪTĪGI IEVILKTI trauksmi izraisošā situācijā bez vecāku emocionāla atbalsta, parasti saglabā savu kautrīgumu un bailīgumu.”
🔸 Situācijās, kad bērns ir sakautrējies, iedrošinoši uzjautājiet: “Vai tev vajag laiku, lai iejustos? ... Droši pavēro un dodies, kad esi gatavs. Es esmu blakus.” Viss, vairāk šim kautrēšnās faktam īpašu uzmanību pat nevajag pievērst. Bērns var pasēdēt klēpī, slēpties aiz jums un noskatīties uz pārējiem, bet jūs pa to laiku varat runāt ar citiem pieaugušajiem vai kopā ar bērnu vērot, kas notiek.
🔸Ja mēs sāksim stumdīt un mudināt vai salīdzināt drosmīgāku draugu: “Paskaties, kā Elizabete jau ir aizskrējusi spēlēties,” mēs tikai pagarināsim šo iejušanās posmu vai pat ielieksim nepatiku pret visu: pasākumu, vecāku, kas cenšas bīdīt, un pat to draugu, kas jau skrien kopā ar visiem un spēlējas.
🔸Es to saku arī no savas pieredzes, jo biju bērns, kuram vajadzēja nedaudz vairāk laika, lai iejustos. Grūtāk bija tieši brīžos, kad stūma pārējo bērnu virzienā, rosināja iet spēlēties ar citiem un vispār pievērsa tam pārāk lielu uzmanību. Es mulsu vēl vairāk no šīs pastiprinātās uzmanības manam kautrīgumam. Arī daudziem pieaugušajiem, ejot uz jaunu vietu (kursi, jauns darbs, pasākums), kur ir daudz nepazīstamu cilvēku, tas viss tomēr šķiet satraucoši un ir nepieciešams brīdis novērošanai. Cilvēki parasti nelec uzreiz dzīvās sarunās ar svešiniekiem. Ja jau pat pieaugušajiem tā ir, tad ko mēs varam gribēt no bērniem?
🔸Mēs varam palīdzēt introvertam bērnam arī ar lomu spēlēm. Vienmēr var izspēlēt kādu spēli jau mājās, kur spēļu lācim vai brālim ir dzimšanas diena, trenēties apsveikt, teikt novēlējumus, sveicināties. Jāatcerās arī, ka arī reālajā situācijā nebrūkam ar “kas tagad jāsaka?” bet iedrošinoši teiksim bērnam: “pateiksim Zanei “paldies”/“daudz laimes”/“lūdzu”.”
🔸Ja bērns ir ļoti jūtīgs uz pārmaiņām, iepriekš var rādīt pasākuma norises vietas bildes. Man vecākajam bērnam šī problēma ap 2-4 gadu vecumu bija ļoti izteikta un tad es vēlējos kaut uz bērnu ārstu kabineta durvīm būtu bildes ar paša kabineta iekštelpām, lai mierinātu satraukto prātu un kopā paskatītos, kas mūs sagaida...
🔸Arī paši mēs kā pieaugušie, kas nav šī kautrīgā bērna vecāki, “neleksim virsū” šādam bērnam ar apskāvieniem, rokas došanu, ievilkšanu pasākumā. Vienmēr pirms tam pajautājiet! Bērnam ir jābūt teikšanai par to, kā, kad un ko viņš grib darīt, iejūtoties kādā situācijā.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
