Bieži vien esmu redzējusi ainas gan parkos, gan bērnudārzos, gan vienkārši radu/draugu saietos, kad bērns kaut ko vēlas, bet dažādu apstākļu dēļ dabūt šo lietu nevar vai nedrīkst veikt darbību. Ko dara pieaugušie? Viņi iecementē bērna uzmanību uz šo lietu.
Divi piemēri:
📍Bērns ļoti vēlas sveša bērna traktoru smilškastē, ar kuru otrs bērns nevēlas dalīties. “Tas ir puisīša TRAKTORS, tev mājās ir savs TRAKTORS. Mēs nākamreiz paņemsim tavu TRAKTORU līdzi un tu ar to varēsi spēlēties. Tu taču redzi, ka puisītis negrib dalīties ar TRAKTORU,” - iecementē bērna uzmanību uz priekšmetu, ko šobrīd nevar dabūt.
📍Vecākiem no rīta jāiet uz darbu, auklīte mierina bērnu:”MAMMAI un TĒTIM jāiet uz darbu. Neraudi, MAMMA vakarā būs atpakaļ. Pagulēsi pusdienlaiku un tad jau drīz MAMMA un TĒTIS būs mājās. MAMMAI ir savs darbiņš, mums ar tevi savs,” - iecementē uzmanību uz mammu un tēti, kuriem ir jādodas prom un nevar palikt.
Ja 2-3-4 gadus vecam bērnam ilgi skaidros, kāpēc viņš kaut ko nevar dabūt vai darīt, tas tikai iecementēs viņa uzmanību uz šo iekārojamo lietu vai darbību un viņš gribēs tikai to!
Nav tā, ka vispār jāizliekas, ka nekas nav noticis. Ir jāparāda, ka bērna emocijas ir svarīgas un jūs tās pieņemat. Pasakiet kādu īsu teikumu par notikušo un viss, NEIECEMENTĒJIET viņa uzmanību uz to.
Jūs kā pieaugušie jebkurā gadījumā ziniet, kā šī situācija beigsies. Mamma tāpat ies uz darbu, autokrēsliņā būs jāiesēžas un jāpiesprādzējas, traktoru tāpat tagad neuzbursiet, arī saldējums mājās gulētiešanas laikā neuzradīsies un jūs to nedosiet tagad bērnam- tāpēc ar pārlieku lielu pārrunāšanu un diskutēšanu nenovediet šo situāciju līdz tam, ka bērns jau ir gatavs raudāt pusstundas garumā. Arī jūs paši paliksiet aizvien dusmīgāki un aizkaitinātāki, līdz ar to vairs nespēsiet mierīgi un adekvāti rīkoties.
Tātad, nevis cītīgi skaidrojiet, kāpēc kaut ko nevar, bet ĪSI APRAKSTIET NOTIKUMU, NOSAUCIET bērna tā brīža EMOCIJAS VĀRDOS un PĀRORIENTĒJIET bērna uzmanību uz kaut ko citu.
Uzmanības novēršanai labi der DETALIZĒTS APRAKSTS par kaut ko, kas ir bērna acu priekšā + SEKOJOŠA DARBĪBA. Piemēram: “Tu arī ļoti gribēji traktoru. Tu esi bēdīgs. Mēs paņemsim nākamreiz līdzi. Paskaties, cik asas adatiņas kastanim, es nemaz nevaru paņemt rokās, man durās! Pieskaries! Jūti? Atvērsim, paskatīsimies, kāds iekšā gluds, brūns kastanis.” Pievērsieties tiešām kādai smalkai detaļai - ja vien bērnam jau nav histērija, kad vienkārši ir jābūt klāt un “jāsatiekas ar viņu” emociju līmenī, tad tāda uzmanības pievēršana mazai detaļai ļoti palīdz. Ja aprakstam seko reāla darbība - perfekti, bērns pārslēdz savu uzmanību.
”Jā, tu esi bēdīgs. Tu gribēji, lai mamma un tētis paliek, bet viņiem ir jāpastrādā. Paskaties, kuru no šīm tējām šodien vārīsim- aveņu vai zemeņu? Pasmaržo! Ejam, palīdzēsi man ieslēgt tējkannu, un atradīsim skaistu krūzīti.”
Uzmanības pārorientēšana lieliski darbosies uz ikdienas lietām, ko tajā brīdī nevar mainīt -“gribu tieši te un tagad konfekti, svešas meitenes lāpstiņu un lai mamma šodien neiet uz darbu”. Taču gadās notikumi, kas bērnam ir ļoti satraucoši, un šādos brīžos mēs nedrīkstam bērnu pārorientēt ar tekstiem:”Paskaties, kāds kastanis,” vai “še, te būs konča”, jo bērns paliks neizpratnē par to, kas tagad notika un kapēc- tās būs vienas vienīgas satraucošas emocijas, kas kādreiz var uzpeldēt augšā ar no mūsu skata punkta raugoties īpatnēju uzvedību, niķīgumu, bailēm.
Katram bērnam satraucošs šķitīs kas cits - ir kāds, kuram patiesu pārdzīvojumu radīs pakrišana uz asfalta, bet citam - rotaļlietas pazaudēšana. Tā var būt avārija, ko bērns piedzīvojis, iekrišana dīķī, bet varbūt vienkārši skaļš mocis vai suns, kas ierējies blakus un līdz sirds dziļumiem pārbiedējis mazuli. Starp citu, atcerieties, ka mazi bērni neprot “dozēt” baiļu sajūtu- ja nobīstas, tad vienmēr pa īstam un nopietni.
Tas, ko mēs varam darīt šādās situācijās, ir pārstāstīt bērnam šo notikumu, ļaujot viņam iestarpināt savas emocijas. Piemēram:”Tu spēlējies parkā un pēkšņi atskrēja melnais suns.” (Bērns šajā brīdī var rādīt, cik liels tas bija, stāstīt par tā krāsu vai kā viņš skrēja- savus iespaidus.) “Jā, un viņš bija TIK liels. Un suns rēja,” (bērns atkal var iestarpināt savas emocijas) “un tu nobijies. Tad es tevi samīļoju, tu raudāji. Saimnieks atskrēja pakaļ savam sunim. Viņš uzlika tam siksniņu. Jā, tādu! Un viņš aizveda suni uz mājām.” ... Šāds stāsts ar notikumu pārstāstu bērnam var būt vēl aktuāls vairākas dienas vai pat nedēļas, bet lēnā garā tas “uzpeldēs” aizvien retāk, līdz vispār netiks pieminēts.
Tā tiek mazinātas šīs emocijas un traumatiskā pieredze. Ja mēs šādā brīdī pārslēgtu bērna uzmanību, tad tas var attīstīties pat par, piemēram, fobiju pret visiem suņiem (ja pieņemam, ka tas ir notikums ar suni).
Ar pārstāstu, detaļu un faktu pievienošanu, mēs palīdzam bērna EMOCIJĀM pievienot LOĢIKU un struktūru. Tā viņš lēnām saprot, kas notika, kāpēc un kā tas atrisinājās. Tās vairs nav tikai neracionālas bailes.
Vērtējiet situācijas, vērojiet bērnu un domājiet, kurā brīdī pārorientēt un kurā runāt un runāt, un runāt par notikumu. Citreiz mēs tikai lieki uzvelkam bērnu ieciklējoties uz kaut ko. Piemēram, ja šādā pat veidā ilgi un dikti runāsim par to, kāpēc pirms vakariņām neēdam saldumus, tad bērns ieciklēs savu uzmanību uz saldumiem, ne par ko citu vairs nedomās un beigties tas var pat ar krišanu gar zemi un bļaušanu (ko paši vecāki izprovocēja...) Tātad, te labāk der pārorientēšana. Bet, ja notikums ir bērnam traumatisks, tad to ir vērts pārrunāt.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
