Cik daudz tu vari izdarīt pusstundā? Ja tu jau esi iegrimis darbā, aktīvi dari, tad pusstundas laikā var izdarīt patiesi daudz un būt ļoti ražīgs. Ja tu zini, ka pēc pusstundas tev ir jādodas ceļā, tad visticamāk tu šo pusstundu “nobumbulēsi”, īsti nedarot neko, pat tad, ja esi jau pilnībā gatavs šim nākamajam posmam (braukt, iet utt.).Tas ir gaidīšanas režīms. Nav vērts sākt, jo tūlīt tak būs jādodas.
Tas pats notiek ar bērniem, ja viņiem pārāk bieži mainās aktivitātes. Skolā ir līdzīgi, te piemērs par bērnudārzu. Ja bērnudārzā ir kāds laika poms rīta cēlienā, kad bērniem ir kādas 2h pilnīgi netraucēta laika darboties, tad viņi šajās divās stundās spēj izdarīt fantastiski daudz - paņem kādu vieglāku darbiņu, tad iegrimst dziļāk ar kādu nopietnāku, drusku atpūšas, atkal ķeras klāt (ne tikai darbiņi, bet arī spēles), var novērot to, ka bērni spēj koncentrēties ilgāku laika posmu. Savukārt, ja visu laiku mainās aktivitātes, tad nonākt pie dziļākas koncentrēšanās bērnam ir daudz grūtāk. Piemēram, pēc brokastīm zina, ka drīz sekos mūzikas nodarbība un tad ārā iešana, un tad pusdienas, diendusa, varbūt vēl sportiņš pēc diendusas - bērns visu laiku ir gaidīšanas režīmā uz kaut ko, kas tagad notiks nākamais. Parasti Montesori izglītības iestādēs ir ierēķināts šāds rīta darba cēliens 2-3h garumā, kad netiek plānotas pilnīgi nekādas citas aktivitātes kā tikai darbs ar materiālu, bet reiz vienā Montesori iestādē, kurā man bija iespēja strādāt uz vērot, rīta cēliena laikā otrdienās tika ieplānota mūzika. Bija tik interesanti vērot, ka šajā dienā bērni no rītiem pat neķērās īsti pie darbiņiem, jo viņi iekšēji zināja - nav jēgas, tūlīt sāksies mūzika. Tie bērni, kas tomēr bija pieķērušies pie kaut kā, kas prasa lielāku koncentrēšanos, bija vīlušies, jo viņus “izvilka” no šīs darbošanās. Vakarā šādi netraucēti darba cēlieni bērnudārzā darbojas sliktāk, jo pēc miega un launaga bērni jau sāk gaidīt vecākus. Atkal - gaidīšanas režīms.
Tas manī raisa daudz pārdomu. Par to, vai tiešām bērni ir tik ļoti koncentrēties nespējīgi, vai tomēr viņus ietekmē tas, ka nemaz netiek dots laiks koncentrēties. (Tam, protams, ir vairāki aspekti, man ir bijuši arī citi raksti par koncentrēšanos). Par skolu 40 minūšu mācību stundām, kur pirmās 5 minūtes (un vairāk) tiek veltītas organizatoriskiem jautājumiem, kārtības ieviešanai, tad darbs, tad atkal gaidīšanas režīms, jo “tūlīt jau stunda beigsies; cik minūtes vēl palika?”, jāpaspēj starpbrīdī pārģērbties uz sportu, vai aizskriet iestāties rindā uz pusdienām (ja nav kopgalds) un vēl 100 un 1 doma.
Ko tu par to domā?
P.S. Man tikko kā reiz bija 25 minūtes laika līdz bērns jāved pie higiēnista. Varēja nesākt neko un pasēdēt TW vai IG, bet uzrakstīju šo rakstu. Tā teikt, cenšos ar praksi lauzt teoriju :)
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
