"Atnāks un paņems tevi!"

Nebiedē bērnu ar bubuli, zobgrauzi, dusmīgo policistu vai ārstu ar lielo šprici.

Ja oma, auklīte, tētis vai vecākais brālis saka, ka atnāks dusmīgais onkulis un viņu paņems, ja tūlīt pat negulēs, neies tīrīt zobus vai nesāks "kārtīgi uzvesties", tad bērns šo ainu prātā uzbur ļoti dzīvu un no sirds tic tam, ka tā patiešām var notikt.

Atcerieties, ka bērni neprot dozēt baiļu sajūtu -  ja nobīstas, tad vienmēr pa īstam un nopietni. 

Īpaši man gribas uzsvērt biedēšanu ar dusmīgo policistu. Ar policistu NEKAD nedrīkst biedēt. Tieši pretēji -  ir jāstāsta, ka tas ir viens no cilvēkiem, kas tev var palīdzēt kādā situācijā. Piemēram, pirms lielākiem pasākumiem vienmēr ar bērniem izrunājam, ko darīt, ja ir pazuduši un neredz mūs, un viena no lietām - “ja redzi policistu, uzrunā viņu”. (Par pazušanu - nr.1 STĀVI UZ VIETAS, mēs tevi atradīsim, nekur neej un neskrien mūs meklēt! Pirms lielākiem pasākumiem vērts kaut kur uz bērna rokas ar pildspalvu uzrakstīt savu telefona numuru un vārdu.).

Lūdzu, nebiedējiet arī ar ārstiem. Ja bērnam, kas nekad nav bijis pie zobārsta, sāk stāstīt, ka “viņš tev neko sliktu nedarīs, tev nesāpēs”, tad arī šādā veidā biedējam - pirms tam bērnam pat nebija doma, ka tur var sāpēt, tagad viņam šī doma IR. Nerunājot jau par konkrētu biedēšanu ar lielo šprici pie daktera, ja neklausīsi/bļausi.

Dažkārt līdzcilvēki uz ielas, veikalos un bērnu laukumos, protams, labu gribot, saka bērnam, kas niķojas vai raud sabiedriskā vietā, ka paņems viņu sev līdzi. Es šādos mirkļos uzreiz esmu vērsusies pie bērna ar tekstu “nē, tevi neviens nekur neņems un nenesīs, esmu tev blakus, tante joko”.  Svarīgākais ir radīt drošības sajūtu bērnam. Par tantes vai onkuļa labsajūtu šoreiz nav jādomā, viņi ir pieauguši cilvēki, kas tiks galā ar to, ka viņu “palīdzība” un labā griba netika pieņemta.

  • Mazuļi līdz 3 gadu vecumam vispār var nobīties no jebkā, kas nav kā parasti - pat no tā, ka auklīte uzlikusi saulesbrilles. Nerunājot jau par dažādiem pēkšņiem trokšņiem, dusmīgas balss, tēliem grāmatās un video.
  • Ap 3-6 gadu vecumu biežāk baidās no dažādiem iedomu briesmoņiem, kas varētu atnākt, aiznest, paņemt.
  • Vecākiem bērniem, kuriem domāšana jau ir racionālāka, bailes ir vairāk realitātē balstītas - no kara, slimībām, ērcēm un tamlīdzīgi. To ir vērts ņemt vērā un palīdzēt bērniem ar šīm bailēm tikt galā.

Pat ja bērna bailes no pieaugušā skata punkta nešķiet adekvātas, tās tomēr ir īstas un tieši tā tās arī vajadzētu uztvert. Vislabākais veids, kā stāties pretī bailēm un pārvarēt tās, ir nevis tās noliegt, bet papētīt - pateikt patiesību, ka tāds zobgrauzis ir pieaugušo izdomāts un neeksistē, un tas, kas kaitē zobiem, patiesībā ir ēdiena atliekas un cukurs. Zobus tīra, lai tie būtu skaisti, balti, veseli, nevis, lai kāds briesmonis nelien mutē. Jā, arī mūsu bērni ir skatījušies youtube pieejamo multfilmu par zobgrauzi, meita paniski no zobgrauža sāka baidīties aptuveni 2 gadus pēc tam, kad viņa pirmo reizi bija to redzējusi. Jā, no vienas puses tak labi - bērns motivēts tīrīt zobus, bet to var panākt arī ar maigākām metodēm, kas neliek bērnam paniski baidīties no tā, ka naktī kāds viņas mutē ielīdīs.

Ja tumsā kādas drēbes met ēnu, tad ieslēgt un izslēgt gaismu - papētīt, vienoties, ka netīrās drēbes uzreiz liksim uz mazgāšanos, bet tīrās skapī, lai tās nemet šīs biedējošas ēnas. Vakaros vienmēr sakārtosim rotaļlietas, lai arī tās naktī nemet jocīgas ēnas un nebiedē. Kopā ieskatīties pagultē, izpētīt to jau pa dienu. Nerādīt vecumam neatbistošas multfilmas, spēles, video, grāmatas (ak jel tās latviešu tautas pasakas ar uzšķērstajiem kaķiem…). “Nē, nekārtības rūķītis pie tevis naktī nevar atnākt, jo tāds neeksistē. Arī to ir izdomājuši pieaugušie, kas tā mēģina pierunāt bērnus kārtot rotaļlietas.”  Arī piena zobus, ja vēlaties uzturēt Zobu fejas stāstu dzīvu, var likt nevis zem spilvena, bet gan virtuvē uz galda īpašā trauciņā. Kad šo ierakstu publicēju savā Facebook lapā, tad lasīju pārmetumus par to, ka tad jau bērnam arī nevar teikt par Ziemassvētku vecīti, kurš visu gadu vēro, kā bērns uzvedas. Vai tiešām par Ziemassvētku vecīti stāstot, nevar izlaist sadaļu par "tevi vēro visu laiku", turklāt, arī tad, ja bērns visu cauru gadu neuzvedas priekšzīmīgi (tā kā vecāki to ir iedomājušies), tas nenozīmē, ka bērns Ziemassvētkos tagad būtu pelnījis žagarus dāvanu vietā. Jā, arī nekārtības rūķītis var būt palīdzošs, bet bērniem ar lielu iztēli, var būt patiesi biedējoši zināt, ka kāds pa nakti var ienākt viņu istabā, rosīties, kaut ko paņemt. Ņemiet vērā arī to, ka konkrēto domāšanu ar laiku tomēr nomaina šī tēlainā domāšana - līdz ar to, tas, kas nebiedēja 2 gadu vecumā, var ļoti dzīvi nobiedēt, piemēram, 5 gadu vecumā. 

 

Viens no veidiem, ko iepriekš esmu ietekusi un par kuru man cilvēki rakstīja labas atsauksmes: “Tas var būt ļoti biedējoši, ja mūsu prātā ir briesmoņu tēli. Bet zini, ko mēs varam darīt? Mēs varam šos tēlus mainīt! Kā būtu, ja mēs to briesmoni padarītu vairāk smieklīgu, nekā biedējošu? Iedomāsimies, ka uzvelkam tam balerīnas svārciņus, uzliekam sirsniņbrilles un kroni? Ko vēl?”

 

Ļoti feina grāmata ir “Es no tumsas nebaidos”, no sirds iesaku. Latviešu valodā izskatās, ka ir izpārdota (varbūt var nopirkt lietotu vai paņemt bibliotēkā), bet angliski gan ir pieejama

 

Viktorija

P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.

Komentē