Bērni ir vislielākie eksperti emociju paušanā
Mums nav kaut kā īpaši jāpalīdz bērniem paust savas emocijas, jo viņi ir vislabākie emociju paudēji, lielākie eksperti šajā jomā. Ko tad mēs īsti varam darīt?
Lasīt tālāk
Vecāku miers
Vecākiem ļoti bieži ir grūti izturēt bērnu emocijas, jo mūs tas vairāk vai mazāk apzināti atgriež pagātnē - laikā, kad lielākoties mums neļāva just. Bet bērniem tā ir TĀDA pašterapija - uzsprāgst, izraud, izdusmojas, ieiet tajā emociju dziļumā un tad lēnām peld ārā mierīgi. Tik labi, ka tas viss nav jāaprok, jānoslēpj, jāizliekas, ka nejūt.
Lasīt tālāk
Pārorientēt vai izrunāt?
Ja 2-3-4 gadus vecam bērnam ilgi skaidros, kāpēc viņš kaut ko nevar dabūt vai darīt, tas tikai iecementēs viņa uzmanību uz šo iekārojamo lietu vai darbību un viņš gribēs tikai to.
Kuros brīžos vērts izrunāt, bet kuros pārorientēt uzmanību uz kaut ko citu?
Arī bērns drīkst dusmoties
Kad bērnam kaut kas neizdodas un viņš sāk raudāt, kliegt vai aizmet kaut ko pa gaisu, es vienmēr atceros, ka BĒRNS DRĪKST DUSMOTIES. Arī pieaugušie drīkst dusmoties, ja kaut kas nesanāk. Visas emocijas ir normālas, visas emocijas drīkst just, un mums nav par katru cenu jāapklusina bērns vai jāsaka “tas nekas, tā gadās, tur nav, ko dusmoties”.
Lasīt tālāk
Bērns man ir kā pielipis!
Man pēdējā laikā jaunākais bērns ir burtiski ieķēries svārkos, rokās, kājās, raud, ja aizeju tālāk par metru… vai uz tualeti. Jums arī tā ir? Ieskatīsimies, kāpēc tā var būt un ko darīt.
Lasīt tālāk
Nepārmet bērnam, kurš jau tāpat jūtas slikti
Kad bērns nokrīt, nesaki viņam: "Bet cik tev var teikt, ka jāskatās, kur skrien!” vai “Es taču tev teicu, ka nevar sēdēt uz dīvāna malas!” Kad saplīst vāze, nepārmet: “Ko tu vispār līdi pie tās vāzes?” Un, kad izlīst tēja, nesaki: “Nu, bet, protams! Tā kā bez rokām!”
Šis notikums pats par sevi jau tāpat ir kā sods, par kuru bērns jūtas slikti.
Atvainoties bērnam
Vai jūs varat iztēloties, ka kāds ar jums kādreiz rupji runātu, sabļautu, bet pēc tam nekad par to neieminētos un vispār izliktos, ka tas nemaz nav noticis?
Lasīt tālāk
Vajadzība vai iegriba?
Šķiet, ka atbilde jau ir pašā jautājumā. Vajadzību apmierināšana ir tad, kad dodam bērnam to, kas viņam IR vajadzīgs un nepieciešams. Ja zīdainis raud, viņa vajadzība ir tikt paņemtam rokās, mierinātam, mīļotam - tā nav ne izdabāšana, ne izlaišana, lai arī ko mums kādreiz kāds vēlas iestāstīt.
Lasīt tālāk
Tam, KĀ sakām kaut ko, ir milzīga nozīme
Vienu un to pašu teikumu bērnam mēs varam pateikt ļoti dažādi - maigā tonī, dusmīgi un aktīvi žestikulējot, sažmiegtiem zobiem vai rotaļīgi. Katru reizi tas iedos pilnīgi citu noskaņu komunikācijā.
Lasīt tālāk
Kā runāt, lai bērns mūs sadzirdētu?
Kas ir pirmais, kas nāk prātā, ja dzirdi: “Nelēkā pa gultu!”? Protams, acu priekšā redzam bērnu, kas lēkā pa gultu. Kā pateikt tā, lai bērns sadzird to, ko viņam cenšamies pateikt?
Dažkārt dzirdu vecākus sakām kaut ko, kas bērnam vispār nebūtu ienācis prātā, ja vecāks to nebūtu pateicis. Piemēram- “Dakteris tev neko sāpīgu nedarīs!” Pirms tam bērnam pat domas nebija, ka dakteris darīs sāpīgi. Tagad viņam IR šī doma.
"Viņš vienkārši grib pievērst sev uzmanību"
Esiet pamanījuši, ka šis teikums parasti ir ar negatīvu pieskaņu un visbiežāk pēc šīs ļoti patiesās frāzes, uzmanība tiek nevis dota, bet tieši pretēji - bērns tiek vēl vairāk ignorēts, jo “viņš vienkārši grib sev pievērst uzmanību”. Šis teikums dažkārt pat tiek papildināts ar “neņem vērā”. Vai nav absurdi?
Vai tu saki “nē” bērna emocijām?
Ja man grūtā situācijā kāds pateiktu “tu vienkārši esi piekususi” vai “tas taču ir sīkums”, es vai nu uzsprāgtu, vai nu nedalītos savās emocijās ar šo cilvēku nemaz. Tieši tāpat, ja sakām “nē” bērna emocijām, tad viņš jūtas nesadzirdēts un nerespektēts.
14 rezultāti
- 1
- 2