Bērni līdz 3 gadu vecumam ir diezgan egoistiskas būtnes, kas vērstas uz SAVU attīstību. Viņiem neinteresē socializēšanās, viņi nelabprāt dalās ar savām mantām, viņiem ir vienaldzīgas sabiedrībā pieņemtās uzvedības normas. Un arī spēles ar citiem bērniem šajā vecumā biežāk izpaužas kā spēleties blakus, nevis spēlēties kopā.
Bērni labprāt vēro pieaugušos un, tiklīdz viņu attīstība to ļauj, sāk imitēt mūsu ikdienas darbības: trauku mazgāšanu, putekļu slaucīšanu, veļas šķirošanu, mazgāšanu, ēdiena pagatavošanu, visu - arī pļāpāšanu pa telefonu, ko viņi imitē ar jebkuru pieejamo spēļu kluci. Parasti šāda praktisko darbiņu imitēšanas kulminācija ir ap 15 mēnešu vecumu, bet iezīmes var novērot arī agrāk. Sliktākais, ko šajā laikā mēs varam darīt, kad bērnam ir tik dzīva interese par pieaugušo darbības atkārtošanu un vēlme darboties, ir izplānot katru bērna brīvo brīdi, dot bezjēdzīgas rotaļlietas, piesēdināt pie TV vai planšetes vai nepārtraukti atrasties dažādos pārbraucienos, kad bērns ir iesprādzēts sēdeklītī, bet paši pa to laiku runājam pa telefonu. Vārdu sakot, darīt visu, kas novērš bērna prātu no viņa patiesajām iekšējām vēlmēm un vajadzībām - imitēt mūsu darbību.
Dažādi praktiskās dzīves darbi palīdz bērnam attīstīt inteliģenci, attīstīt koncentrēšanās spējas, palīdz pilnveidot kustības, trenēt gribu. Bērns ir neskaitāmas reizes redzējis, kā vecāki kaut ko dara, un vēlas atkārtot šīs darbības. Un tas ir jāļauj, jo tieši tas šobrīd ir svarīgi bērnam.
Tāpēc bērnam nav nekādas īpašas jēgas no kādām "attīstošām nodarbībām". Vecākiem gan no tā var būt jēga - satikties nodarbību laikā ar citiem vecākiem, apmainīties domām un pieredzi, gūt iedrošinājumu, iedvesmu. No vadītāja uzzināt svarīgu informāciju par konkrēto vecumposmu.
Bet bērniem pašiem pilnīgi neder nodarbības, kas ir orientētas uz izklaidēšanu un nepārtrauktu stimulēšanu. Tas ir lāča paklapojums bērnam- te ir grūti koncentrēties, jo ir dažādi papildus traucēkļi, kas neļauj veidot noturīgu uzmanību – citi bērni un pieaugušie, kā arī pārlieku stimulējošas rotaļlietas. Bērns ne tikai neredz reālu pieaugušā darbību, bet arī pats nedara jēgpilnu darbu, kas palīdz viņam attīstīties. Nepaspēj nokoncentrēties vienai darbībai, kad viņu jau mēģina pielikt pie citas, arī trokšņi novērš uzmanību. Ja vēl bērnam ir grūtības koncentrēties, tad viņam ir jādzīvojas mājās ar mammu, kur viņam ir nedalīta uzmanība, kur katru uzdevumu viņš var veikt tik ilgi, cik nepieciešams un uzmanību nenovērš citi bērni.
Tas nenozīmē, ka nevajag tikties ar citiem bērniem un ka vecākiem nevajag ne ar vienu socializēties. Tas vienkārši nozīmē to, ka vecākiem nav jāstraucas un jājūtas vainīgiem, ka neved savus bērnus uz kādām īpašām nodarbībām.
Ja attīstošajās nodarbībās mazuļiem darbs tiek organizēts lēnā tempā, ar praktiskiem, sadzīviskiem darbiņiem, tad šādas iestādes un nodarbības ir bērnam derīgas. Viss, kas notiek troksnī, ar ātru tempu, ar nemitīgu pārslēgšanos no vienas lietas uz citu un vieglā haosā, nav piemērots ne maziem, ne lieliem bērniem. Ja vēlaties vest bērnu uz kādām nodarbībām, meklējiet tādas, kur viss notiek pietiekami lēni, bez steidzināšanas, kur darbības veidi nemainās ik pēc pāris minūtēm, kur tiek ņemts vērā bērna vecums un varēšana.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
