Iedomājieties, ja pieaugušie darbā drīkstētu kontaktēties tikai ar sava vecuma cilvēkiem, kas dzimuši tai pat gadā, piemēram, katram vecumam savs stāvs. Diezgan absurdi, vai ne? Mēs ļoti daudz gūstam viens no otra - no mūsu atšķirībām, no dažādās pieredzes.
Skolās un bērnudārzos bērni ir salikti pēc dzimšanas gada, lai it kā būtu vieglāk - visiem reizē var mācīt kaut ko vienu, jo visi it kā atrodas vienā attīstības līmenī, taču patiesībā tas ir daudz grūtāk. Turklāt, vienādais attīstības līmenis ir tikai šķietams, visas grupas, visas klases ir diezgan nehomogēnas - viens jau lasa, cits tikai burtus mācās. Mācīt visiem reizē vienādā veidā un vienā laikā nenozīmē, ka visi vienādi to arī izpratīs. Tāpat arī bērnudārzā tomēr ir daudz grūtāk, ja ir ap 15 bērniem, kas vēl ir pamperos! Vai 20, kuriem visiem vēl ir jāpalīdz apģērbties. Vai 20, kas reizē ir uzsākuši bērnudārza gaitas….
Alternatīvajās pedagoģijās, tostarp Montesori pedagoģijā, kas man ir ļoti tuva, parasti tiek veidotas grupas, kurās bērni ir dažāda vecuma. Trīs no mūsu bērniem ir mācījušies šādās jauktās vecuma grupās, un arī dvīņiem es neredzu labāku alternatīvu, kad viņiem būs pienācis laiks uzsākt bērnudārza gaitas.
Pirmais pluss, kas man uzreiz nāk prātā, ir tieši adaptācijas periods. Jaukta vecuma grupās nekad nav situācija, ka jaunos bērnus uzņem reizē pa 15-20. Tie vienmēr ir pa vienam, diviem, varbūt 3. Līdz ar to pedagogi patiešām var pievērsties šiem jaunajiem bērniņiem, veidot ar viņiem attiecības, izveidot drošu piesaisti, un bērni lieliski iejūtas. Es domāju, ka tieši šim mierīgajam iejušanās posmam bija liela ietekme uz to, ka mūsu bērni praktiski nemaz neslimoja, uzsākot b/d gaitas. Stresa līmenim ir nozīme tajā, cik lielā mērā bērni ir uzņēmīgi pret dažādiem vīrusiem. Ja adaptācijas posmā bērns jūtas komfortā, ja nepatērē visu savu enerģiju, lai tikai izturētu šo dienu, tad slimošanu arī ir mazāk. Ar vecāko dēlu mums ir pieredze arī ar to, kā b/d gaitas reizē uzsāk ap 20 bērniem, ar to, kā viņi visi reizē raud, ar slimošanām (2-3 dienas bd, 2 nedēļas mājās - visu laiku!), ar bērnu salaušanu… Pēc tam pārgājām uz b/d ar jauktu vecuma grupu, kur šādu problēmu vienkārši nebija. Mums pat radās sajūta, ka adaptācijas posma nebija - bērns vienkārši aizgāja uz bd. Identiska sajūta bija arī ar meitu citā b/d, kurā arī bija jaukta vecuma grupa.
Ienākot gatavā grupā pa 1-2 bērniem, šie jaunie bērni tiek “ievilkti” sistēmā, kas jau darbojas - jaunie bērni dabiski pieņem šīs stabilās grupas noteikumus, imitē citu bērnu izturēšanos. Ir arī daudz patīkamāk uzsākt savas bērnudārza gaitas mierīgā grupā, nevis tādā, kurā vēl ir 15-20 tādi paši bērniņi, kas tikko sāk nākt un ir emocionāli diezgan nestabili šajā dzīves posmā. Gatavā grupā bērni neuzvelk viens otru ar raudāšanu - visa grupa jau ir mierīga, līdz ar to arī jaunajam bērnam šī kopējā sajūta “pielīp”.
Vēl viena priekšrocība ir tā, ka bērni var viens no otra gan mācīties, gan mācīt. Un ir forši, ka visas stadijas var izdzīvot katrs bērns - ienākt kā jaunākajam, kuram kāds palīdz, parāda. Būt stabilajam vidusposmam. Pēc tam būt lielajam, kas palīdz, kas mācās, kā ir būt līderim un uzņemties arī kādu atbildību. Mazie ar apbrīnu skatās uz vecākiem bērniem, vēlas viņus imitēt - arī lasīšanā, rakstīšanā un rēķināšanā. Vēlas spēlēt spēles un darīt darbus, ko drīkst tikai lielie - tas ir liels stimuls izaugsmei. Lielie var trenēt pacietību un empātiju, skatoties, kā mazākie kaut ko mācās. Vecākie bērni var palīdzēt un izskaidrot kādas lietas mazajiem… un nav neviena labāka veida, kā kaut ko patiešām iemācīties un zināt, kā iemācīt to citam. Ja tu vari to iemācīt citam, tad tu to tiešām pārzini. Tā vecākie bērni nostiprina savas zināšanas. Turklāt, bērni viens otram pēc attīstības līmeņa atrodas daudz tuvāk, nekā pieaugušie, līdz ar to, skaidrojot kaut ko, izvēlēsies tādus vārdus, kas ļaus bērniem labāk saprast konkrēto vielu. (Esot grupā, kurā visi ir vienā vecumā, šīs izaugsmes iespējas, mācoties vienam no otra, ir daudz mazākas, jo bērni tik ļoti neatšķiras attīstības līmeņos.)
Arī sāncensība ir daudz mazāka, jo visi ir pieraduši, ka ap viņiem ir tik dažādu līmeņu bērni. Drīzāk ir vērojama izpalīdzība, nekā sāncensība. Katrs noslīpē savas prasmes. Jauktās vecuma grupas arī ir kā ģimenes, un ģimenēs reti kad ir daudz bērnu vienā vecumā. Tā ir kā dabiska vide, kur ir gan mazie, gan lielie. Kā māsas ar brāļiem, kā masīcas un brālēni.
Es jauktas vecuma grupas tiešām redzu, kā lielu atvieglojumu pedagogiem - nav visiem reizē jāmāca burti vai visiem reizē jāmāca, kā griezt ar šķērēm, un pie visiem jācenšas izskraidīt. Katrs dara sava līmeņa darbiņu, turklāt ir gana daudz palīgu, ko piesaistīt no pašu bērnu puses. Tas ir fantastisks veids, kā dot uzmanību bērnam - dot viņam atbildību. Viņš jūtas pamanīts, noderīgs, pieņemts un arī gandarīts par palīdzību, ko var kādam sniegt.
Tas, ko redzu, savu vecāko bērnu skolā, kurā arī ir jauktās vecuma grupas (1.-3. un 4.-6. klases ir kopā), arī ir lieliski - ja iet labi matemātikā, tad matemātikas darbiņos var pieslēgties vecāku klašu līmenim. Savukārt, ja valodā vēl neiet tik raiti, tad mierīgi vari atgriezties pie zemākas klases vielas, lai tiešām to izprastu. Tā ir mācīšanās komunicēt ar dažāda vecuma bērniem (atcerieties, cik ļoti lielāki mums pašiem skolas laikā likās tie, kas ir 1-2 gadus vecāki par mums?), tā ir empātijas attīstīšana, pieņemšana, ka katram vajag atšķirīgu laika daudzumu, lai kaut ko apgūtu, tā ir paskatīšanās arī nākotnē - kas man būs jāmācās pēc tam? Un arī pašrefleksija, paskatoties uz jaunāka vecuma bērnu darbiem - ko tad es jau esmu apguvis? Kam es jau esmu izgājis cauri un ko jau zinu?
Tas nedarbosies, ja būs maz bērnu no katras vecuma grupas vai no kādas ir tikai 1-2, piemēram, divi sešgadnieki un visi pārējie ir mazie. Un arī otrādāk- pāris mazie starp lielajiem. Maza grupa ne vienmēr ir labāk (arī, ja tā ir grupa, kurā ir viena vecuma bērni), jo lielā grupā ar pietiekamu pedagogu skaitu bērnam ir lielāka iespēja atrast savus domubiedrus un nebūt vientuļniekam.
Tas nedarbosies, ja mācību metodes paliks tādas pat kā grupā, kurā ir paredzēts mācīt viena vecuma bērnus. Taču tas nav neiespējami! Gan Latvijā, gan pasaulē darbojas šādas grupas. Nepieciešama nedaudz savādāka pedagoga apmācība (ne grūtāka, vienkārši savādāka), arī materiāli, ko var izmantot dažādos līmeņos. Piemēram, Montesori iestādēs gan b/d, gan skolās daudzi materiāli tiek izmantoti dažādos līmeņos, līdz ar to, bērns pie katra no tiem atgriežas atpakaļ, nostiprinot jau esošās zināšanas un ejot atkal dziļumā tālāk, un šī bāze visu laiku ir pieejama grupā, nav visu laiku jāpielāgojas un jāizdomā “ritenis no jauna”, meklējot jaunus mācību materiālus katrai vecuma grupai.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
