Bērnam ir jāmāca robežas, ir jāmāca par sabiedrībā pieņemtajām normām, jāmāca tiekties uz patstāvību, kā savaldīt sevi, kā glīti rakstīt un raiti rēķināt. Tas viss ir svarīgi. Un mēs, kā vecāki, nepārtraukti meklējam, kā to izdarīt visveiksmīgāk, kā runāt, kā audzināt… bet pats svarīgākais moments, ko nevajadzētu pazaudēt starp visiem audzināšanas ieteikumiem, ir attiecības ar savu bērnu. Ieraudzīt tieši to bērnu, tieši ar tām īpašībām, ar to iekšējo pasauli, kāda viņam ir. Attiecībām ar bērnu ir jābūt absolūtā priekšplānā. Daudzās teorijās var atrast dažādus veidus, kā rīkoties vienā vai otrā situācijā, bet vienmēr priekšplānā izvirziet tieš jūsu attiecības, pat ja nākas rīkoties pretrunā tam, kā rakstīts gudrās grāmatās. (Mēs jau zinām, ka ne visas gudrās grāmatas par tādām tiek uzskatītas arī laikam ejot…)
Bērnam ir jāzina, ka jebkurā gadījumā esat viņa pusē, ka viņu saprotat un atbalstat, pat tad, kad līdz galam neizprotat viņa rīcību. Atvainoties bērnam, ja tas nepieciešams. Man apkārt ir tik neticami daudz pieaugušu cilvēku, kas vēl aizvien lielāku lēmumu priekšā baidās no saviem vecākiem, no viņu komentāriem par šiem lēmumiem, baidās, ka nebūs atbalsta. Man tik ļoti gribētos, lai mani bērni vienmēr zinātu, ka pie manis var nākt ar jebkuru problēmu, jebkuru jautājumu, un es vienmēr būšu viņu pusē. Atbalsts, kad varbūt neviena cita atbalsta nav.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
