🔸Mums ir pieci bērni vecumā no 1,5 līdz 9 gadiem. Protams, ka ik pa laikam rodas situācijas, kad kādu lietu iekāro vairāk kā viens bērns. Vai tiešām jāsapērk 5 vienādas lietas, lai visi vienmēr būtu mierā? Noteikti nē! Turklāt, jūs jau noteikti ziniet, ka, ja būs pilnīgi divas identiskas lietas, tāpat var rasties situācijas, kad brālis negrib savu, bet tieši to otru (absolūti identisko!) lietu, kas ir otram.
🔸Pieaugušie mēdz domāt, ka, liekot bērniem dalīties, bērni kļūs dāsnāki un mācīsies dalīties arī paši, taču realitātē bērniem, kuriem uzspiež dalīšanos, kļūst vēl sargājošāki. Bērni ir paaugstinātā stresā un reaģēšanas stāvoklī, ja viņiem visu laiku ir jābaidās, ka kāds atņems vai liks dalīties ar citiem. Tas, ko mēs darām ģimenē, ir aizgūts no Montessori pedagoģijas - kamēr viens bērns ar kaut ko darbojas, tikmēr citi to nedrīkst atņemt. Mēs kā pieaugušie arī pārvirzām pārējos uz kaut ko citu vai sakām:”Edmunds drīz pabeigs/strādās vēl 5 minūtes/vēl saliks šos blokus un tad to darbiņu varēsi paņemt arī tu.” Šo teikumu dzird gan tas, kurš darbojas ar šo lietu, gan tas, kurš vēlas darboties. Tā ir vienošanās, kuru mēs visi respektējam.
🔸Vēl kādreiz mēdzam teikt:”Tu vari uzjautāt Edmundam, vai viņš vēlas strādāt kopā ar tevi,” taču šajā gadījumā otram bērnam ir jāizskaidro, ka pirmais drīkst arī negribēt dalīties un tad būs jāpagaida vai jāpadara kaut kas cits pa to laiku.
🔸Tā mēs liekam saprast arī otram, ka tad, kad viņš darbosies ar šo iekāroto mantu, tieši tāpat arī viņam to neviens neņems nost.
🔸Nav tā, ka tas darbosies vienmēr un ar pirmo reizi, taču konstanti to praktizējot, tas kļūst par noteikumu, ko visi ievēro.
🔸Es arī esmu novērojusi, ka tad, ja bērniem neuzspiež dalīšanos, viņi paši kādā brīdī vēlas labprātīgi dalīties. Pamēģina, kā tas ir, ir priecīgi darīt citiem labu- paši par sevi priecājas, lepojas ar sevi, ka iedevuši citam mantu, palīdzējuši kādam. Uzspiežot to nevar panākt.
🔸Tā kā ģimenē mēs neesam bērnudārzā, kurā visas lietas ir koplietošanas, tad mēs tomēr ievērojam arī to, ka kāda manta var piederēt konkrētam bērnam. Piemēram, ja Elizabetei ir savas lelles, tad tās nekļūst automātiski arī par Jasmīnas lellēm, kad viņa paaugās. Tas būtu trieciens vecākajam bērnam - bija mans, bet kļuva koplietošanas… Sajūta, ka kaut kas ir tikai mans, ir ļoti svarīga.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
