Kas ir pirmais, kas nāk prātā, ja dzirdi: “Nelēkā pa gultu!”? Protams, acu priekšā redzam bērnu, kas lēkā pa gultu. Visbiežāk, mūsu prāts dzird vārdu BEZ “ne-” un ieliek smadzenēs tieši pretēju bildi vēlamajai.
Tāpēc, ja vēlamies, lai bērns pārstāj kaut ko darīt, tad mums šis vēlamais vizuālais tēls, šī bilde ir jārada viņa prātā. Piemēram:”Lēkā pa grīdu. Gulta ir domāta gulēšanai.” Tieši tāpat ar jebko citu- bērns zīmē uz galda? Sakiet:”Zīmē uz lapas.” Atslēga ir pastāstīt RISINĀJUMU.
🔸Vēl dažkārt dzirdu vecākus sakām kaut ko, kas bērnam vispār nebūtu ienācis prātā, ja vecāks to nebūtu pateicis. Piemēram- “Dakteris tev neko sāpīgu nedarīs!” Pirms tam bērnam pat domas nebija, ka dakteris darīs sāpīgi. Tagad viņam IR šī doma. Tāpat ar visiem “nebaidies, tur nekas traks nebūs”, “es tevi tur vienu neatstāšu”, “tikai nespied šīs pogas ar pildspalvu” un “tas nekas, ja tev slikti ies matemātikā, man bija tāpat”. Vecāki, nelieciet bērniem prātā destruktīvas idejas! Viņi tiešām par to pat nebija iedomājušies, pirms Jūs to nepateicāt.
🔸Ik pa laikam ikdienā gadās situācijas, kad NAV IZVĒLES. Vakaros IR jāiet gulēt, IR jāiet uz bērnudārzu, IR jāuzvelk cepure.
Vecāku kļūda šādās situācijās ir tas, ka viņi rada bērnam sajūtu, ka viņiem ir izvēle.
“Iesim gulēt?”
“Ģērbsimies?”
“Nāksi vakariņās?”
“Salasīsi mantiņas?” ...Jūs tak saprotiet, ka bērnam ir absolūtas tiesības šeit pateikt “nē”, jo Jūs devāt iespēju izvēlēties.
Tāpēc situācijās, kad izvēles nav, lietojiet nepārprotamu valodu.
“Laiks iet gulēt.”
“Ir jāuzvelk cepure, ārā ir auksts.”
“Vakariņas ir gatavas, nāc ēst.”
“Mašīnas saliec groziņā un grāmatas atpakaļ plauktā.”
🔸Paziņojums par vakariņām, gulētiešanu vai došanās uz bērnudārzu bērnam var likties ļoti pēkšņs un negaidīts. Ja viņš ir aizrāvies spēlēs, aicinājums vakariņās var būt bērnam nelaikā. Bērns nevar zināt plānu, kas ir vecāku galvās, viņš aizrautīgi kaut ko dara un iespējams konkrētajā mirklī pat nesasaista kopā to, ka mamma jau 40 min gatavo vakariņas, ar to, ka viņam tulīt būs jāiet ēst.
Tāpēc būtiska nianse - bērns ir jābrīdina laicīgi!
🔸Vēl mēs varam DOT IZVĒLI, taču starp divām vēlamajām izvēlēm. Piemēram: “Tu šodien labāk gribi apliet puķes vai izņemt traukus no trauku mazgājamās mašīnas?” Tas bērnam dod apziņu, ka ir svarīgs - man ļāva izvēlēties pašam. Paša izvēle vienmēr ir saldāka.
Šis triks darbojas pat ar pieaugušiem cilvēkiem.
Pirms vairākiem gadiem es kā studente biju lieciniece tam, kā šo triku ar pilnu auditoriju izspēlēja lektore. Viņa uzdeva jautājumu: “Kā jūs labāk gribētu - pastrādāt stundiņu ilgāk vai uzrakstīt referātu par šo tēmu?” Visi kā viens atbildēja, ka vēlas palikt pastrādāt ilgāk. Kaut gan, ja padomā loģiski - visticamāk, cilvēki negribēja ne vienu, ne otru, bet mums tika dota izvēle un visi bija apmierināti ar vienas ekstra stundas pavadīšanu universitātē.
🔸Aizrādījuma vietā izsakiet apgalvojumu. Šo es pati izmantoju ļoti bieži.
Aizrādījums- “Atkal tu esi izmētājis zīmuļus!” Apgalvojums- “Zīmuļu vieta ir penālī.”
Nevis “Kurš nav savācis papīrus?” bet “Es redzu papīrus, kuru vieta ir atkritumos./Sagrieztie papīri vienmēr jāizmet miskastē.”
Nevis ”Nē, nu, protams- atkal izgāzi ūdeni!” bet “Skat, te ir izlijis ūdens! Sameklēsim lupatu!”
Nevis “Cik var teikt, ka pirms ēšanas jāmazgā rokas?” bet “Ir laiks mazgāt rokas!”
🔸Mēs citreiz runājam pārāk abstraktā, bērniem grūti saprotamā valodā. Atkal - jāpastāsta risinājums.
Nevis” Nebāzies virsū māsai!” bet “Pabīdi savu lego kasti tuvāk sienai, lai arī māsai ir vieta, kur strādāt.”
Nevis “Tikai neizlej ūdeni!” bet “Ej lēni un uzmanīgi, lai viss ūdens paliek glāzē.”
🔸Ir svarīgi vērtēt darbību, nevis bērnu. Bērns pats par sevi ir vērtība, viņš ir labs, neatkarīgi no tā, kā viņš kaut ko ir izdarījis. Ja ir skaisti saklājis gultu, tad tā arī jāsaka, nevis jālieto tādi vārdi kā “malacis” vai “laba meitene”. Tieši tas pats attiecas uz ne tik labām lietām. Tā vietā, lai teiktu bērnam, ka viņš ir “nevīžīgs/stulbs”, domājiet, kā aprakstīt notikušo, tas palīdzēs arī jums pašiem nesadusmoties. “Tu gribēji mani iepriecināt un pats ielikt puķes vāzē, bet vāze saplīsa. Aiziesim kopā uz Rimi, paskatīsimies, vai tur ir kāda vāze, ko varam nopirkt šīs vietā....bet vispirms visu satīrīsim.”
🔸Dusmu izvirdums. Ja kaitina, ka bērns klikšķina pildspalvu (vai dara jebko citu, kas Jums nepatīk), tad tas ir jāpasaka laicīgi, nevis jāciešas tik ilgi, kamēr gribas bērnam uzkliegt. Bērns nezina, ka Jūs tas kaitina, viņš vispār nebija pamanījis, ka rada troksni... un viņš nesaprot, kāpēc viņam tikko uzkliedza.
🔸Es šādā veidā cenšos runāt jau vairākus gadus, bet arī man mēdz pasprukt ne tās skaistākās teikuma konstrukcijas. Labākais variants ir vienmēr ievilkt elpu pirms ko teikt un vismaz sekundi apdomāt.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
