Pie mācīšanās pieder arī vilšanās un neveiksmes.
🔸Kad bērns mācās staigāt un neskaitāmas reizes krīt, bet nenogurstoši ceļas kājās un atkal un atkal mēģina, mēs šajā mirklī nesakām, ka “tas droši vien nav domāts tev, tev īsti neizdodas, mēģināsim labāk kaut ko citu”. Mēs ļaujam bērnam vingrināties, jo zinām, ka viņam izdodies. Kāpēc citās jomās mēs citreiz bērnu (un dažkārt arī sevi!!!) norakstām jau pie pirmajiem mēģinājumiem? (“Jā, matemātika/fizika/futbols laikam nebūs tavs lauciņš...man arī tā bija.”). Pie mācīšanās pieder arī vilšanās un neveiksmes.
🔸Ap 5- 6 gadiem, kad bērnu prāti tuvojas jau analizējošam prātam (līdz 6 gadu vecumam ir absorbējošais prāts, par ko esmu rakstījusi te iepriekš), tad viņam arī pa īstam sāk sāpēt šīs neizdošanās un neveiksmes, viņš mēdz pārdzīvot.
🔸Bērnam jāstāsta, ka kļūdīties ir normāli. Ir normāli, ka mums sākumā kaut kas nesanāk. Mēs ejam uz skolu, lai kaut ko uzzinātu un iemācītos, nevis lai pārbaudītu savas spējas, kas iegūtas kaut kur nezinkur. Ja mēs visi visu zinātu un mācētu, mums nebūtu vajadzīgas skolas. Tam jau skolas domātas - lai iemācītos!
🔸Nevajag arī kaut kā īpaši nogludināt bērna ikdienu, lai tā būtu bez kļūdām un neveiksmēm. Jāļauj piedzīvot neveiksmes un pēc tam arī to, ka tomēr spēja tikt galā un viss izdevās. Bērni daudz labāk iegaumē, ja viņiem ir nācies pārvarēt kādu grūtību. Ja mēs ik pa laikam ļausim kļūdīties un piedzīvot, ka nesanāk ar pirmo reizi, tad viņi vēlāk daudz vieglāk pieņems dažādas dzīves situācijas.
🔸Mūsu ģimenē, pārvarot slikto neizdošanās sajūtu, perfekti darbojas teksti par vingrināšanos. Mēs tos lietojam ikdienā, nemaz negaidot, ka kaut kas nesanāks. Un kad bērniem gadās kāda vilšanās, neveiksme vai kļūda, viņi tai tiek viegli pāri, jo zina, ka vienkārši vēl ir jāvingrinās.
▫️“Kā tev sanāk tik skaisti uzzīmēt?” - “Es esmu daudz, daudz zīmējusi, mācījos mākslas skolā, pēc tam augstskolā bija daudz jāzīmē, es to esmu darījusi neskaitāmas stundas. Ja tu arī daudz zīmēsi, tev izdosies aizvien labāk, iespējams, pat labāk nekā man.”
▫️“Kā tu vari tik ātri izlasīt?” - “Es esmu daudz lasījusi. Ja katru dienu kaut ko palasa, tad kļūst aizvien labāks lasītājs, smadzenēm kļūst vieglāk sapludināt burtus, un, ja daudz vingrinās, un izdodas aizvien ātrāk un ātrāk izlasīt.”
▫️”Es nemāku slidot!” - “Protams, neviens ar vienu-divām reizēm neiemācās. Ir jāiet, jāmēģina vēl un vēl līdz sāk izdoties. Mani pirmajā reizē vispār mamma un tētis aiz abām rokām turēja, un es tik un tā gāzos! Tev pirmajā reizē izdevās labāk nekā man.”
🔸…un šādā veidā mēs ar bērniem esam runājuši tik daudz, ka viņi paši sevi šādi mierina pie neveiksmēm - “Man vēl īsti labi projekts neizdevās, bet tas taču bija tikai mans pirmais projekts, nākamreiz jau būs labāks.”
🔸Vēl tekstu par vingrināšanos es mēdzu izmantot, paslavējot bērnu: “Redzi, tu esi tik daudz reižu to darījis, vingrinājies, tagad tev izdodas lieliski!”
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
