Vai tu saki “nē” bērna emocijām?

🔸Bērnu pārdzīvojumi ir īsti un nopietni, pat, ja mums tie šķiet tīrie sīkumi. Piemēram, no mūsu skatu punkta raugoties,  šķiet, ka var taču paņemt identisku dzelteno Lego klucīti, ja sarkano nevar nekur atrast, un par to vispār nav jāraud. Mēs bieži vien izmantojam tādus tekstus kā “tas taču sīkums!”, “tur nav, par ko raudāt”, “būs labi”, “beidz čīkstēt” un “tu vienkārši esi piekusis”. Taču jāatcerās, ka šādi apgalvojumi noniecina bērna izjūtas, tas pat var izprovocēt ļoti pretrunīgas sajūtas arī vēlāk nākotnē, kad bērns jau būs pieaudzis - neticību sev,  savām izjūtām, to noliegumu vai nejušanu.

🔸Ja man grūtā situācijā kāds pateiktu “tu vienkārši esi piekususi” vai “tas taču ir sīkums”, es vai nu uzsprāgtu, vai nu nedalītos savās emocijās ar šo cilvēku nemaz.

🔸Tieši tāpat, ja sakām “nē” bērna emocijām, tad viņš jūtas nesadzirdēts un nerespektēts. Mums ir jācenšas dot sajūta bērnam, ka viņa emocijas ir svarīgas un mēs būsim blakus, lai tās uzklausītu.

🔸Nedrīkst radīt sajūtu, ka mēs esam gatavi komunicēt tikai tad, kad bērni ir priecīgi un jauki. Tāpēc visefektīvāk arī bērna bēdās ir iejusties viņa situācijā un runāt par šīm emocijām. Tas liks justies saprastam... un ar to dažkārt ir pilnīgi pietiekami. Tāpat kā mums pieaugušajiem reti kad vajadzīgs, lai mums dod konkrētus padomus vai piedāvā risinājumus, biežāk nepieciešams, lai vienkārši uzklausa, ir saprotoši un ir blakus.

🔸Turklāt, emociju izrunāšana dod ieskatu bērnam pašam sevī, atpazīt sajūtas, saprast tās. Tas palīdz arī nākamajās reizēs, kad kaut kas ir noticis - ieskatīties sevī un būt nosvērtākam šādos mirkļos.

Viktorija

P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā. Un tagad arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.

Komentē