Lielās emocijas

Šķiet, ka agrāk vai vēlāk visi vecāki piedzīvo to, ka viņu bērns sāk skaļi, nevaldāmi raudāt, spārdīties, nokrīt gar zemi. Gan publiksi, gan mājās. Pārguruši, pārsātināti ar dienas notikumiem, laicīgi nepaēduši vai vienkārši, protestējot pret kādu aizliegumu. Lielās emociju izlādes noteikti neliecina neko sliktu vai labu par vecākiem – tā vienkārši notiek un ir saistīts ar smadzeņu attīstību, ne ar audzināšanu, manipulēšanu vai izlutinātības pakāpi.

Ar lielāku vieglumu uz to var paraudzīties, ja ir izpratne par to, ka tas patiesībā ir vienkārši dabisks veids, kā bērns tiek galā ar emocionālo pārslodzi. Bērns to pat nespēj apzināti kontrolēt. Tas ir diezgan bezpalīdzīgs stāvoklis – bērns raud, nespēj kontrolēt savu ķermeni, nespēj kontrolēt savas emociju izpausmes – nav tā, ka to izvēlas, tas nav patīkams stāvoklis.

Kā atbildes reakcija uz dažādiem dienas notikumiem, bērna organismā veidojas stresa hormoni. Taču tā smadzeņu daļa, kas atbild par to, lai par šīm emocijām un stresu pastāstītu, vai tiktu ar to saprātīgā (sociāli pieņemamākā) veidā galā, vēl nav pietiekami attīstījusies, tāpēc šāda emociju pilna reakcija ir stresa hormonu izlāde.


Citreiz bērnudārzā visu dienu bērns turās, tiek galā ar spriedzi un stresu, bet tai pat laikā viss krājas. Un tad, ierauga sev mīļu cilvēku, ar kuru jūtas droši- un beidzot notiek šī izlāde. Arī pieaugušajiem tā mēdz būt - darbā krājas, krājas emocijas, bet izlāde tiek uz ģimenes locekļiem, uz tuvākajiem cilvēkiem.


Lai vieglāk saprastu, kas notiek skaļa un spēcīga emociju izlādes brīdī, kad bērns raud, kliedz, spārdās un krīt gar zemi, ir jāpadomā par bērna smadzenēm un to attīstību. Visiem cilvēkiem ir vairākas smadzeņu daļas. Viena no tām – rāpuļsmadzenes (jeb smadzenītes), kas atbild tostarp arī par bēgšanu, sastingšanu, bļaušanu, aizstāvēšanos – visu, kas var noderēt bīstamās, satraucošās situācijās. Cita smadzeņu daļa – smadzeņu garoza – atbild par augstākām funkcijām, par saprātīgu rīcību, domāšanu. Spēcīgu emociju gadījumos smadzeņu garoza, tēlaini izsakoties, īsti nepieslēdzas, situāciju kontrolē smadzenītes. Tāpēc arī nav nekādas jēgas no moralizēšanas šādā brīdī – bērns nesaprot un īsti pat nedzird viņam teikto. Viņš jau tā atrodas sensorajā pārslodzē, runas plūdi no pieaugušā puses šādā brīdī tikai apgrūtinās nonākšanu atpakaļ līdzsvarā.  (Vairāk par šiem procesiem no sirds iesaku lasīt grāmatās "The Whole-Brain Child" un "No-Drama Discipline")

Tāpēc saprātīgākais risinājums šādiem brīžiem ir zināt, kā pašiem saglabāt mieru, ne tik daudz, kā tieši bērnu nomierināt – vētra norims, bet pašiem šajā vētrā jābūt kā miera ostai. Palīdzēt pašiem var viena vai vairākas dziļākas ieelpas – izelpas, acu aizvēršana uz mirkli, aizskaitīšana pie sevis līdz pieci, ūdens iemalkošana, lai sakopotu spēkus un paliktu nosvērtā un mierīgā stāvoklī. Neiekrist pašiem šajā emociju haosā, nepievienoties bērna izmisumam, bet gan palikt stabilajiem pieaugušajiem, uz kuriem var paļauties un kas ir gatavi uzklausīt. Bērnam šajā mirklī ir nepieciešama tieši uzklausīšana, pieņemšana, jušana līdzi. 

Par šādu emociju izlādi nav jāsoda, nav jāpamet bērns tajā viens, nav jāieslēdz citā istabā uz laiku līdz nomierinās. Ilgtermiņā tas radīs bērnā spriedzi un trauksmi, pat ja šķiet, ka tas darbojas un bērns beidzot apklust. Kāpēc bērnu izdodas apklusināt un šķietami šīs metodes darbojas? Tāpēc, ka bērns ir bezizejā un aktivizējas sastingšanas stāvoklis. ("The Yes Brain"). Lai patiesi iejustos šādā situācijā ir vērts padomāt, kā paši justos, ja grūtā brīdī draugs/mamma/partneris nevis iejūtīgi būtu blakus, bet teiktu - “negribu tevi redzēt, kamēr tu tā raudi” vai ieslēgtu kādā telpā uz nenoteiktu laiku līdz izdodas palikt klusam.

Kad bērns jau būs izreaģējis, atkarībā no bērna vecuma, var ar sarežģītākiem vai vienkāršākiem vārdiem aprakstīt notikušo – ko pieaugušais novēroja, ko dzirdēja, kā bērns jutās un ko nākamreiz tādā situācijā varētu darīt. Mierīgos brīžos var mācīt arī dažādas tehnikas, ko citreiz bērns jau var pielietot pats, tiklīdz jūt, ka tuvojas spēcīgas emocijas, uztraukums, bailes, dusmas. Protams, ka nevar gaidīt to, ka jau divgadnieks spēs tās pielietot, taču ikdienā praktizējot, lēnām arī bērns pats sāks kļūt apzinātāks un spēs labāk pastāstīt, kā jūtas, spēs laicīgāk noreaģēt uz to, ka tuvojas lielas un spēcīgas emocijas.  

  • Viens no vingrinājumiem ir ar plaukstu. Kādā pavisam mierīgā un ikdienišķā mirklī bērnam var parādīt, ka var skatīties uz savu plaukstu un ar otras rokas rādītājpirkstu vilkt pa tās aprisēm, veicot elpošanas vingrinājumu: velk no plaukstas pamatnes līdz īkšķa galam, ieelpojot, īkšķa galā uz mirkli iepauzē, tad, velkot lejā ar pirkstu izelpo. Tad atkal ieelpa, braucot uz rādītājpirksta galu, pauze, izelpa, braucot lejā. Plauksta ir vienmēr pieejama, līdz ar to, tas ir brīnišķīgs instruments. To pašu rudeņos var darīt ar krāsainu kļavas lapu – velkot ar pirkstu uz augšu gar kļavas lapas malu ieelpo, virsotnē pauze, bet, velkot uz leju – izelpa.
  • Līdzīgs vingrinājums ir ar varavīksnes lokiem. Uz lapas uzzīmē 4-6 varavīksnes lokus. Ne pārāk lielus un garus, lai bērns spēj, ar pirkstu velkot veikt vienu ieelpu pa augšējo loku un pa citu loku, atpakaļ velkot, vienu izelpu. Tā ieelpojot, izelpojot izvelk visu varavīksni.
  • Cits vingrinājums ir vakara vingrinājums, kuru veic mirkli pirms iemigšanas, bet vēlāk pārnes uz ikdienu. Kad bērns ir gultā un jau ir pavisam mierīgs, var rosināt vienu plaukstu sev uzlikt uz krūtīm, otru uz vēdera un vienkārši būt, elpot. Pēc tam (tas var būt arī nākamajā dienā) pārrunāt, kāda ir sajūta, kad šādi tur rokas. Parasti, tas ir liels miers, jo tas tiek veikts pirms iemigšanas. Vēlāk šādi sev uzliekot rokas nemierīgākā situācijā, ķermenis palīdzēs atcerēties tieši to mieru, ko izjuta vakaros, kad šādi uzlika sev rokas, un būs iespēja atgriezties šādā miera stāvoklī.
  • Nomierinoši darbojas arī paklausīties mammas vai tēta sirdi – samīļoties, pielikt ausi sirds rajonā un brīdi paklausīties. Bērna sirdsdarbība un elpa kļūst lēnāka – sāk sinhronizēties. Tas arī var būt pēc tam kā instruments, ko piedāvāt, kad bērnu sāk pārņemt lielākas emocijas – paaicināt pasēdēt klēpī un paklausīties sirdspukstus.

Tāpat palīdzoši ir ikdienā lietot plašu vārdu krājumu dažādu emociju aprakstīšanai. Jo labāk bērns spēs saprast, kā jūtas pats un vēl arī aprakstīt šo sajūtu vārdos, jo vieglāk sāks kļūt tikt cauri lielajām emocijām. Nosaucot vārdos, ko jūt, pieslēdzas loģiskais prāts – tās vairs nav tikai emocijas vien. Tāpēc vienmēr ir vērtīgi pateikt bērnam, kas ir tas, ko viņš jūt, lai arī viņš pats kļūst apzinātāks par savām sajūtām. Kad ir jāapraksta bērna emocijas vārdos, tad mēdz gadīties, ka nekas vairāk par “dusmīgs, bēdīgs un skumīgs” nemaz nenāk prātā. Lai šādos gadījumos spētu atcerēties plašāku emociju klāstu, ir vērts šos vārdus ikdienā atkārtot - tīri praktiski, pielikt pie ledusskapja izdrukātu emociju apli, lai ikdienā tas ir acu priekšā. Svarīgi nosaukt ne tikai grūtākas emocijas - dusmas, niknums, bailes, bēdas, apjukums, uztraukums, bet arī priecīgās – interese, prieks, mierīgums, pārliecinātība, cerība, mīlestība. Spēja izteikties par to, kā jūtas, noteikti ir tā, ko ir vērts palīdzēt bērnam mācīties.

Viktorija

P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.

Komentē