Kustīgais alfabēts - pieejams jebkuram!

Montesori pedagoģijas virzienā ir dzirdēti daudzi pārmetumi par materiālu dārdzību un to, ka ne katrs to var atļauties. Es par šo varētu padiskutēt - kaut vai no tā viedokļa, ka Ziemassvētkos varam nopirkt nevis 2-3 mantas, kas ātri apnīk vai pavisam drīz saplīst, bet nopirkt vienu derīgu materiālu, ko var izmantot daudzveidīgi, kas kalpo ilgi, turklāt ir ar pievienoto vērtību. Bet ne par to šoreiz. Šoreiz par to, ka, ja ir kāda sadaļa Montesori pedagoģijā, kas ir patiesi pieejama jebkuram, tad tā ir valodas sadaļa. It īpaši latviešu valoda, jo šos materiālus neražo ārzemēs, tos mēs varam izgatavot vai nu paši, vai nu pasūtīt pie vietējiem ražotājiem. Starp citu, arī pašai Marijai Montesori lielākoties materiāli bija pašgatavoti.

Mani pašu ļoti interesē šīs metodes vēsture, tāpēc tādiem pašiem interesentiem kā es pati, šeit uzrakstīju stāstu par kustīgo alfabētu. Ja Tevi tas neinteresē, droši izlaid šo daļu slīprakstā un lasi praktisko daļu.

Marijas Montesori pirmie eksperimenti ar bērniem bez garīgas attīstības traucējumu pazīmēm sākās 1907. gada novembra sākumā. (Pirmā Bērnu māja San Larenco kvartālā -  1907. gada 6. janvārī). Pirmajās Bērnu Mājās Marija Montesori strādāja tikai ar praktiskās dzīves vingrinājumiem un sajūtu materiāliem. Viņa bija pārliecināta, ka bērniem tik agrā vecumā noteikti nav jāmāca ne lasīt, ne rakstīt, katrā ziņā – noteikti ne ātrāk par 6 gadu vecumu. Bet paši bērni sāka izrādīt interesi pēc kaut kā sarežģītāka, visi vingrinājumi pārsteidzošā kārtā bija attīstījuši bērnus arī intelektuāli un viņi it kā tiecās pēc kaut kā “noslēdzoša”. Viņi perfekti tīrīja, slaucīja, apkopa sevi, taisīja vaļā un ciet atvilktnes, mācēja rūpēties par augiem, apģērbties, strādāt ar sajūtu materiāliem. Un, neskatoties uz to, ka skolotāji nemācīja bērniem burtus, ik pa laikam kāds no bērniem no rīta atnāca un uz tāfeles lepni uzvilka kādu burtu, ko bija apguvuši mājās.

Līdz beidzot pie Marijas Montesori sāka nākt vairākas mammas ar lūgumiem pamācīt bērnus rakstīt un lasīt, viņas bija pārliecinātas, ka bērniem, kas ir tik gatavi strādāt, apgūt burtus izdosies bez piepūles. Marija Montesori stāstīja, ka tieši mammu uzticēšanās un iedrošinājums pamudināja viņu sākt mācīt bērnus rakstīt un lasīt pirmsskolas vecumā. Viņa nolēma, ka sava atvaļinājuma laikā augustā pasūtīs tādus pašus koka burtus, ar kādiem viņas strādāja kopā ar GAT bērniem neiroloģiskajā klīnikkā, un no jaunā mācību gada uzsāks apmācību, pirmo mēnesi viņa vēlējās veltīt jau ierastajiem darbiņiem, lai bērni iejūtas, bet no oktobra sākt strādāt ar burtiem - reizē ar sākumskolām, pie reizes Dr. M. Montesori vēlējās redzēt bērnu progresu, salīdzinot ar parastajām skolām. Taču Montesori nevarēja atrast nevienu meistaru, kas uzņemtos izgatavot koka burtus, kā arī nevienu gatavu grāmatu ar lieliem rakstītajiem burtiem, ko viņa varētu izmantot. Viņa saka, ka tā pagāja viss oktobris, parastajās skolās bērni jau pildīja pilnas burtnīcas ar vertikālajām līnijām, kamēr viņas bērni pat nebija ķērušies valodas materiāliem. Un tad vienu dienu viņa izlēma, ka izgriezīs burtus no papīra un nokrāsos tos, bet taustīšanai burtus izgriezīs no smalka smilšpapīra un pielīmēs to pie kartona plāksnītēm. Tikai tad, ka viņa bija izgatavojusi šos burtus, viņa saprata, ka tā varēja darīt jau uzreiz un divi mēneši bija vienkārši izšķiesti. Marija Montesori saprata to, ka ar papīra burtiem bērniem bija viegli manipulēt un ka šos burtus var uztaisīt tik daudz eksemplāros, cik vien nepieciešams, līdz ar to vairāki bērni varēja strādāt vienlaicīgi. Tad vienā vakarā kopā ar citām skolotājām viņas grieza, līmēja un krāsoja burtus, un Marija Montesori stāstīja, ka šis ir tas brīdis, kad viņas acu priekšā ideja par to, kā mācīt rakstīt un lasīt, bija absolūti skaidra, un viņa nesaprata,  kā iepriekš neko tādu viņa nebija iedomājusies.

Montesori vēl stāsta, ka kādu dienu viena no viņas skolotājām bija saslimusi, un šos skolotāju aizvietoja Sinjorina Anna Fedeli no parastās skolas. Vakarpusē Marija Montesori devusies ar viņu satikties, lai aprunātos par dienas gaitām, un Anna Fedeli parādīja Dr. Montesori divus brīnišķīgas idejas – viņa bija pielīmējusi burtu otrā pusē baltu papīru, lai bērni nejauktu, kā burti liekami pareizi, un otra lieta bija kartona kaste, ko Anna Fedeli bija tikai sadiegusi un kautrējās rādīt, bet šī kaste bija ar nodalījumiem katram burtam. Montesori bija ļoti priecīga, entuziastiska par šādu ideju – tagad burti nebija vienā kaudzē, katram bija sava vieta un bērniem bija viegli piemeklēm nepieciešamos burtus darbam.

... un kamēr parastajā skolā bērni tikai vilka lociņus, lai sagatavotu roku O burta uzvilkšanai, Marijas Montesori bērni 4 gadu vecumā jau perfektā rokrakstā rakstīja apsveikuma kartītes Ziemassvētkos.

 

Par secīgu sagatavošanos rakstīšanai pēc Montesori pedagoģijas metodes vairāk šajā rakstā.

 

Tad nu lūk, arī es gribu parādīt, cik pieejama ir Montesori pedagoģija. Viens variants kustīgā alfabēta izgatavošanai, ir izdrukāt šos papīra burtus, kas BEZ MAKSAS pieejami rakstā par mazajiem varavīksnes burtiem, un pašiem uztaisīt kartona kasti kā aprakstīts iepriekš stāstā par Mariju Montesori.

 

Taču vēl elementārāks variants ir izdrukāt burtus, ko piedāvāju veikala sadaļā (digitāls fails satur 10 burtu variantus: 5 drukāto un 5 rakstīto burtu krāsu variācijas, tie ir abpusēji drukājami - mazajam burtam otrā pusē būs attiecīgs lielais burts).

Burtu sakārtošanai var iegādāties makšķerēšanas piederumu kasti vai kādu kasti, kas domāta skrūvju vai pērļu organizēšanai - būvmateriālu veikalos, hobijlietu veikalos. Mūsu kastes ir makšķerēšanas piederumu kastes.

 

Kāpēc kustīgais alfabēts, nevis uzreiz likt bērnam pašam rakstīt uz papīra?

Tāpēc, ka bērns mentāli var būt gatavs rakstīšanai, bet roka vēl var nebūt gatava. Esiet redzējuši šo attēlu ar četrgadīga un septiņgadīga bērnu roku?

Tieši tāpēc nevajag mazus bērnus mocīt ar glītu rakstīšanu, ar rakstīšanu šaurās līnijās. Ja dodam rakstīt, tad lielus burtus! Paskatieties, cik lieli ir smilšpapīra burti Montesori pedagoģijā! Dodiet darboties ar plastilīnu, dabas un sajūtu materiāliem, ļaujiet knibināties, spēlēties, bet pa īstam rakstīt vēl paspēs, kad roka tam būs gatavāka. 

Starp citu, runājot par glītumu - kad bērns raksta "neglītu" burtu, tas palīdz viņam pašam to labāk apgūt. Mūsu smadzenēm ir jāsaprot, ka jebkurš "a" burta attēlojums tik un tā ir "a" burts - tas palīdz smadzenēm iemācīties atpazīt dažādus rokrakstus, dažādus burtu fontus. 

Darbošanās ar kustīgo alfabētu

Tas, cik veiksmīgi bērnam izdosies strādāt ar kustīgo alfabētu, atkarīgs no tā, cik daudz bērnam ir bijusi iespēja strādāt pie vārda analīzes (skaņu spēles). Skaņu spēles ir jāspēlē ar skaņu dažādās vārda daļās, lai bērnos nebūtu sajūtas, ka tikai pirmais vārda burts ir svarīgs. Vārda analīze (vārda sadalīšana skaņās) ir daudz vienkāršāka, nekā skaņu apvienošana vienā vārdā - tātad rakstīšana ir vienkāršāka nekā lasīšana, jo zināms vārds jāsaliek no zināmiem simboliem. Lasīšanā, savukārt, bērns parasti nezina, ko izlasīs, var nepareizi sapludināt skaņas vai uzlikt nepareizus akcentus, izrunāt ar nepareizu intonāciju tā, ka pat ļoti vienkārši vārdi šķiet nepazīstami un nesaprotami, piemēram, vārdu “aita” var izlasīt kā “a-ita” un nesaprast, kas tur vispār domāts, kāda A-ITA?

Ļoti svarīgi ir sākt ar fonētiskiem vārdiem, kas nesatur fonogrammas (kā saka, tā arī raksta). Sāk ar 2-3 burtu fonētiksiem vārdiem. Patiesībā daudz mazāka nozīme ir pašam vārda garumam, bet gan tam, lai tas tiešām būtu bez fonogrammām.

Tā kā šos burtus bērni vairs neizvelk kā pie smilšpapīra burtiem, tad tie var būt drukātie burti – kā sagatavošanās/pāreja uz lasīšanu. Manā pieredzē labi, ja ir arī rakstītie burti tajā laika posmā, kad bērns visu, ko uzraksta ar kustīgo alfabētu, vēlas arī pārrakstīt uz papīra.

Parasti bērniem nav nekādu problēmu pāriet uz drukātajiem burtiem, jo tie ir ļoti līdzīgi rakstītajiem. Ja bērnam tomēr rodas problēmas, tad var darīt tā, ka izklāj visus rakstītos burtus un bērns atrod katram burtam atbilstošo drukāto burtu.

Rakstītie burti no drukātajiem patiesībā nemaz tik ļoti neatšķiras – slīpums, kāds lociņš, noapaļojums. Kamēr bērns tikai mācās rakstītos burtus un viņam par katru no šiem burtiem ir jādomā, viņš var tos rakstīt šķirti (atstatus) vienu no otra, bet tiklīdz viņš iemācās rakstīt bez piedomāšanas, viņam absolūti nekādu grūtību nesagādās savienot šos burtus, jo to forma ir pateicīga savienojumu veidošanai. Ja bērns ir iemācījies rakstītos burtus, tad parasti viņam nesagādā nekādas grūtības pāriet no rakstītajiem uz drukātajiem.  Var atsevišķi parādīt tos burtus, kas atšķiras vairāk, un pastāstīt, ka arī te rakstītajiem burtiem vienkārši ir “rociņas”, ko burts padod uz vienu un otru pusi, lai savienotos. Tā kā drukājot, šīs “rociņas” nav jādod, burts paliek plikāks, kā piemēram, “l” - rakstītais uz abām pusēm iedevis rokas, bet drukātajā variantā strīpiņa vien palikusi.

 

Par to, ar kuriem burtiem un kāpēc labāk sākt - rakstītajiem vai drukātajiem  - vairāk stāstu šajā video kopā ar Ilzi Dzeni. 

Iepazīšanās ar alfabēta kasti un burtu atrašanās vietu tajā

Bērni ir jāsagatavo patstāvīgai strādāšanai ar alfabēta kasti, tāpēc ir svarīgi ar to iepazīstināt un iemācīt burtu atrašanās vietu. Tas ir svarīgi no klasvadības aspekta – lai skolotājam nebūtu vienmēr jāsēž blakus, ja tas notiek izglītības iestādē. Bet arī mājās ir labi, ja mammai nav vienmēr jāsēž blakus, kad bērns ir izvēlējies šo darbiņu.

Darboties ar alfabēta kasti sāk tad, kad bērni staigā apkārt un visus vārdus dala skaņās. (Ja ir spēlētas skaņu spēles, tad šāds mirklis pienāk.) Taisni šobrīd šāds brīdis ir pienācis mūs 4,5 gadīgajai Elizabetei - jebkuru vārdu dala skaņās.

Kastei ir jābūt pagrieztai tā, lai bērns,  nevis skolotājs/vecāki redzētu burtus pareizā virzienā. Kasti var slīpi piepacelt, lai bērns labāk redz burtus, un tad jautā: “Vai vari atrast “s”?” Kad bērns atrod burtu, tad aicina to vienkārši likt uz paklāja vai galda. “Vai vari atrast “t”? “K”,”O”....” Saucam burtus, bērns meklē un ņem ārā no kastes. Svarīga vingrinājuma daļa ir burtu atlikšana atpakaļ kastē pareizajās vietās, lai trenētos atcerēties, kur katram burtam ir vieta. Šo var praktizēt tik ilgi līdz bērns pierod pie kastes.

 

Nelielu vārdu veidošana

“Pamēģināsim uzrakstīt kādu vārdu. “Mēs”… kādas skaņas tu dzirdi, ja es saku vārdu “mēs”? “M”? Jā, labi, sameklēsim “m”. Vai dzirdi vēl kādu?” (Tipiska bērnu kļūda ir patskaņu izlaišana, it īpaši, ja burti ir mācīti nepareizi - nosaukumi skaņu vietā. Tāpēc svarīgi mācīt “b”, “c”, nevis “bē” un “cē”. Ja bērns izlaiž, tad bērnam ir jāpastāsta, ka pilnīgi katrā vārdā ir patskaņi - burti zilā krāsā -  un tāpēc mums ir uzmanīgi jāieklausās.).

Ja bērns nākamā burta vietā nosauc nākamo līdzskani, tad tas tiek akceptēts (ja vien šis vārds vispār satur šādu burtu). “”S”? Jā, atradīsim “s”.” Pieaugušais noliek “s” atstatus: “Mums te pa vidu vajadzētu vēl vienu skaņu M - Ē - S… Vai dzirdi vēl kaut ko? “Ē”? Jā, pareizi. Atradīsi “ē”? Taču pirmajās reizēs, ja bērns tomēr nedzird, ka tur vēl kaut kas ir pa vidu, akceptējiet to - svarīgi radīt prieka, viegluma sajūtu, interesi par rakstīšanu, nevis par katru cenu panākt to, ka bērns raksta bez kļūdām. 

Tad var nolasīt bērnam vārdu priekšā (bērns šajā stadijā pats vēl lasīt neprot!), pieliekot pirkstu pie katra burta un nosaucot to “m-ē-s, mēs”. Nolasīšana nav obligāta, bet katrā vingrinājumā jāatceras, ka mēs lēnām gatavojam bērnu nākamajai stadijai. Ar nolasīšu mēs sagatavojam lasīšanai, pie skaņu spēlēm mēs gatavojām darbam ar alfabētu kastēm.

Tāpat strādā ar citiem īsiem, fonētiskiem vārdiem (tu, es, uz, ar, aka, ala, mēs, ēna, ēka, tas, tur, kur, dur, man, zem.) Bērniem vairs pat nav jāsaka, ka jāmeklē burti, viņi to sāk darīt uzreiz, izdzirdot vārdu. Pēc tam var turpināt ar nedaudz garākiem: lāpa, muša, zāle, mēle, māja, kaza, cūka, lama, egle, jūra, zemene, avene, mašīna, cepure u.c.

 

Pie pirmajiem demonstrējumiem svarīgi, lai tieši pieaugušais ir tas, kurš piedāvā vārdus, jo bērns neizdomās pats rakstīt vārdus bez fonogrammām (kā raksta - tā lasa).  Ja  bērns izdomā, ka pats rakstīs vārdus, var teikt: “Sarunāsim tā, ka es tev teikšu vārdus un tu meklēsi burtus šiem vārdiem.”

 

Darbs ar priekšmetiem vai attēlu kartītēm

Kad bērns bez grūtībām atrod burtus un ar vieglumu spēj salikt 2-3 burtu vārdus, ir jādomā, kā nodrošināt to, ka bērns strādā patstāvīgi, jo, piemēram, skolotājam izglītības iestādēs nav laika nepārtraukti diktēt vārdus. Ja bērns ir spējīgs strādāt patstāvīgi, tad šī iespēja bērnam ir jādod - arī mājās.

 

Jāatrod pievilcīgi, mazi priekšmeti – bērniem mazi priekšmeti patīk. Priekšmetus liek kastītēs pa 6-7 gb vienā. Montesori izglītības iestādēs kastītēm tiek izmantots krāsu kods: vārdi bez fonogrammām, ar vienu fonogrammu, ar daudzām valodas grūtībām. Krāsas skolotājs var izvēlēties pēc saviem ieskatiem (vispārpieņemtais Latvijā: rozā, zils, balts). Krāsu kods atvieglo gan skolotāja, gan bērna darbu – bērns zina, no kuras krāsas viņš drīkst ņemt darbiņus un skolotājam ir ļoti viegli ātrumā iedot bērnam darbu atbilstoši viņa spējām. Taču mājas apstākļos tas nav nepieciešams - varam izvēlēties priekšmetus no mājas vides.

Piebilde izglītības iestādēm. Ja iepriekšējos posmos ir pieļaujams strādāt 2-3 bērnu grupās, tad pie vārdu veidošanas strādā pa vienam, jo otrs bērns varbūt jau ļoti labi prot uzrakstīt šo vārdu, bet jāiemācās ir katram. Skolotājs iedod kastīti, bērns strādā ar to - ņem ārā priekšmetus un saliek vārdus no alfabēta kastes burtiem. Pēc strādāšanas ar pirmo kastīti skolotājs saka bērnam, ka tagad viņš zina, kā ar to strādāt un jebkurā brīdī, kad vēlas, var iet un ņemt no plaukta rozā kastītes (vai ar rozā vāku, rozā uzlīmi - nomarķētu) ar priekšmetiem un rakstīt. Skolotājs redzot, ka bērns patstāvīgi strādā ar priekšmetiem, garāmejot pieiet pie bērnam un nolasa bērnam to, ko viņš ir uzrakstījis: “Es redzu, ka tu esi uzrakstījis C-E-P-U-R-E, cepure!” Jo vairāk nolasa priekšā, jo labāk – tas sagatavo nākamajam, lasīšanas posmam.

Pastāv uzskats, ka, strādājot ar alfabēta kastēm kļūdas vispār nav jālabo, taču neviens nevar iemācīties bez kļūdu labošanas. Atšķirība ir tajā, kā tiek labots. Atvainojiet par tiešumu, bet skolotājiem ir tendence labot rupji, augstprātīgi, taču ir iespēja labot pozitīvā veidā. Nav jālabo katra mazā kļūdiņa. Ja bērns ir pastrādājis, un skolotājs nav paspējis izlabot kļūdas, tas nekas – lai bērns vāc darbu nost, jo gaidīt katru reizi, lai skolotājs labo kļūdas, ir liela laika izšķiešana. Gan bērna, gan skolotāja laika izšķiešana. Ja bērnam šķiet, ka viss ir pareizi, viņš novāc nost un ņem nākamo kastīti.

Patstāvīgais darbs ar kartītēm

Lai arī darbs ar priekšmetiem ir ļoti pievilcīgs, pastāv limits, cik daudz mēs vispār varam atrast šādus priekšmetus. Tāpēc ir arī rozā kastītes/ aploksnītes ar attēliem uz balta fona, ar rozā rāmīti. Jācenšas, lai attēls ir skaidrs, tīrs, bez liekām detaļām, jo bērniem ir tendence atrast sīkāko lietu attēlā un rakstīt tās nosaukumu, piemēram, manis zīmetajās kartītēs ir sala - man meita vēl ne reizi nav uzrakstījusi “sala”, viņa tur redz jūru un palmu.

Nav jābaidās izvēlēties attēls ar priekšmetu, ko bērni nepazīst. Viņi nāks un jautās – un ir svarīgi, lai viņi uzzina jaunus vārdus, lai nestrādā tikai ar 20 viņiem zināmiem vārdiem.

Darbs ar kartītēm ir tieši tāds pats kā ar priekšmetiem, bet bērnam tas tiek pasniegts kā JAUNS darbiņš. Pirmo aploksni/kastīti bērnam nodemonstrē un ierāda, ka turpmāk viņš var strādāt patstāvīgi.

Pieaugušais atkal mēģina atrast iespēju nolasīt bērnam priekšā to, ko viņš ir uzrakstījis: “Z-E-M-E-N-E,  zemene.” Lasa nevis visu vārdu vai pa zilbēm, bet tieši pa burtiem, liekot rādītājpirkstu pie katra burta (svarīgi, lai bērns skatās, kuru vārdu lasa, ar pirksta pielikšanu mēs piesaistām uzmanību)! Ja lasa pa zilbēm, bērns nesaprot, kas notiek un kā tas notiek, kā skaņas saplūst (par to vairāk man bija ierakstā par to, kā iemācīt bērnam lasīt).

Svarīgi ir sākt tieši ar priekšmetu kastītēm, jo tie bērniem patīk vairāk. Un mums vienmēr jāsāk ar interesantāko, lai vispār piesaistītu šim uzdevumam. Bet bērniem nepieciešams daudz vingrināties, tāpēc viens un tas pats darbs tiek piedāvāts dažādos variantos.

Jums var noderēt manis zīmētās attēlu kartītes, kurā esmu atlasījusi 60 vārdus. Kartītes pieejamas veikala sadaļā.

 

Sarežģītie vārdi

Ja darbošanās sākumposmā bērns atnāk un saka, ka grib uzrakstīt, piemēram, “autobuss”, un pieaugušais zina, ka bērns to vēl nevarēs, tad var darīt tā: “Es tev uzrakstīšu/salikšu ar burtiem “autobuss” un tad tu mēģini to salikt.” (viens vārds zem otra).

Ja bērns pats vēlas rakstīt kādu vārdu ar fonogrammu, tad ļauj rakstīt tik tālu, cik viņš pats var, tad sāk runāt ar bērnu, piemēram, pie “panna”, saka, ka mēs šeit rakstām divus n. Var runāt: “Kā tev izklausās labāk “pana” vai “panna”?” Uzraksta līdz galam un tad aicina uzrakstīt bērnu vēl vairākus vārdus ar šādu fonogrammu, skolotājs vai vecāki diktē: “kanna”, bērns pie “n” jau pats jautās, vai arī šeit ir divi “n”.

Man blogā pie ieraksta par valodas bagātināšanu ir pieejamas šādas BEZ MAKSAS lejupielādējamas fonogrammu grāmatiņas. Arī ar tām varat darboties. Piemēram, uzšķirt attēlu, bērns raksta, pāršķirtot lapu pārbauda vārda pareizību. Var izcelt fonogrammu ar kontrastējošas krāsas burtiem.

 

 

 

Sērkociņu kastīšu materiāls

Viens no vingrinājumiem, kas bērniem patīk, ir sērkociņu kastītes - uz kastītes uzlīmēts attēls, kastītē attiecīgie burti, kas nepieciešami vārda salikšanai.

Izglītības iestādē šāds materiāls ir ļoti pateicīgs - ar to gana daudz strādā, bet mājās vienam bērnam var izlīdzēties ar attēliem/priekšmetiem un konkrētu burtu iepriekšējo atlasīšanu. Ja jums mājas jau ir gan kartīšu fails ar fonētiskiem vārdiem, gan burtu fails, tad tādu mierīgi varat uztaisīt no šiem materiāliem. Ja nav, bet gribētu tieši sērkociņu kastīšu materiālu, tad tas ir sagatavots arī Sabīnei no bloga Ūdenszāle.lv.

Baltās kastītes mēs pasūtījām katramsaviputni.lv, bet derēs arī parastās sērkociņu kastītes. 

 

Īsu stāstiņu rakstīšana

Ja bērns ir gatavs šāda veida darbam, tad, ņemot talkā sižetiskus attēlus vai priekšmetus, var izdomāt rakstīt savus stāstiņus. Bērni sākumā raksta visu vienā lielā putrā, te var parādīt, ka viena vārda burti stāv viens otram tuvu, bet starp pašiem vārdiem ir atstarpes. 

Pie reizes var ierādīt, ka teikums sākas ar lielo burtu - apgriežot burtu otrādāk un pastāstot, ka lielais burts ir kā atslēga visam teikumam, attaisa vaļā teikumu. Savukārt, punkts - aiztaisa ciet teikumu, doma pabeigta. 

Lielais sākumburts

Bez jau pieminētās atslēdziņas teikuma sākumā, lielo sākumburtu nozīmi var parādīt caur bērna vārda rakstīšanu ("Tu uzrakstīji "Elizabete", bet tāda Elizabete kā tu mums ir tikai viena vienīga uz pasaules, tāpēc tavs vārds jāraksta ar lielo burtu. Apgriezīsim otrādāk šo burta kartīti - re, lielais "E".) Vai caur pilsētu, upju, ezeru, planētu rakstīšanu - pamatojot ar to īpašo statusu līdzīgi kā personvārdiem. 

Mums mājās ir kontinentu un Eiropas kartes, mēs arī caur tām mācāmies lietot lielos sākumburtus - ļauj bērnam rakstīt kā raksta un tad apgriež pirmo sākumburtu otrādāk, jo Āfrikas kontinents mums ir tikai viens, tas ir ļoti īpaši.

 

Tāpat ar lielajiem un mazajiem burtiem var uzspēlēt pārīšu meklēšanas spēli, kur mazajiem burtiem sameklē atbilstošo lielo burtu. 

Divi kustīgie alfabēti

Ar lielākiem bērniem sākuskolas vecumā vai īsi pirms skolas vecuma var strādāt ar diviem kustīgajiem alfabētiem reizē. 

Piemēram, mācoties par vārda sakni. Mēs ar Elmāru šo izspēlējām ar abiem alfabētiem, viņam ļoti ātri bija skaidra doma, kā pēc šī principa atrast arī citos vārdos sakni.

 

Tāpat ar diviem alfabētiem var meklēt piedēkļus, galotnes vai priedēkļus.

 

 

Viktorija

P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.

Komentāri

Viktorija Ozola

Sveika, Viktorija! Liels paldies par praktisko rakstu! Tas mani rosināja domāt, kad būtu īstais brīdis pāriet no lielās alfabēta kastes uz šo mazāko?

Viktorija Ozola

Sveika, Evija. Paldies! Mēs esam pārgājuši brīdī, kad redzu, ka pie lielās kastes interese ir atslābusi. Tad, iedodot mazāku, bērnam šķiet, ka viņam ir pavisam jauns darbs, bet tomēr trenē atkal to pašu prasmi un attīsta savu rakstīt/lasītprasmi.

Komentē