Bērns kož!

Sveiki, bet kāda būtu labākā reaģēšana, ja bērns sper savam brālim un tas jau notiek regulāri? Situācija ir, ja lielākais sēž dīvānā un mazais pievelkas pie dīvāna malas , tieši pie lielākā kājām. Lielākajam 2.8 g, mazajam 10m. Esam iesākuši likt istabā ar 3min smilšupulksteni, lai sēž un padomā.

Agnese, vai es pareizi saprotu, ka lielākais sper mazajam, jā?
Mazais šobrīd jau ir tik kustīgs, ka lielākais ir drusku jāpasargā no viņa – mazais nāk, iejaucas, traucē lielajam. Ir jāpadomā, kur var ierīkot kādu vietiņu, kur vecākais bērns var netraucēti padarboties, tā, lai neizjauc viņa sabūvēto, salikto – varbūt pie virtuves galda, savā istabā, savā gultā, norobežotā vietā – to vislabāk varat saprast jūs paši, zinot savu vidi. Neizklausās, ka tā speršana ir ļaunprātīga – bērns vienkārši novelk savu robežu, negrib, lai pie viņa kājām pievelkas. Protams, paralēli ir jāstāsta, ka nevar brālim spert, bet, jo lielāks brālis augs, jo mazāk viņš viņu uztvers kā mazāko, drīzāk kā līdzvērtīgu, nesaprotot, ka mazais vēl nav tik stabils kā pats. Var mācīt, ka jāpasauc mamma vai tētis, ja brālis sāk traucēt – dot instrumentus, ko darīt brīžos, kad traucē, kad gribas grūst un spert prom. Ar sodu – pasēdēt padomāt viņam šīs idejas neradīsies, drīzāk tikai domās, cik stulbs ir brālis un vecāki, un cik tas viss ir netaisnīgi pret viņu. Tātad svarīgākais šobrīd ir pasargāt vecāko no mazā iejaukšanās, kad lielais to nevēlas, un dot konkrētus padomus, ko darīt, ja tas tomēr notiek – pasaukt vecākus, pateikt brālim, aiziet uz savu istabu, uztaisīt norobežojumu, teikt “Stop” (tā vairāk būs zīme vecākiem, ne mazajam, kurš to vēl nesapratīs).

Jā, pareizi. Lielākais sper mazajam. Tā ir, mazais šobrīd grib visu redzēt un būt epicentrā, kur kaut kas notiek. Ir visādi bijis, lielākais arī mazāko ir grūdis un tad mazais nokrīt un atsit galvu. Protams, mēs, pieaugušie, uzreiz reaģējam, omīte vispār spiedz no bailēm. Saprotu, ka viņam arī patīk tā mūsu reaģēšana uz to, bet ļoti žēl mazo. Vai vispār šādu “spēli” var pārtraukt? Nereaģēt? Tas ir grūti.. Nošķirt abus?

Agnesei, turpinājums.
Jā, protams, ka arī vecāku reakcija var būt tik interesanta, ka bērns vēl un vēl mēģina pārbaudīt robežas, lai redzētu, cik jocīga paliek omīte vai vecāki. Tāpēc šo reakciju vajadzētu padarīt mērenāku, bet gana noteiktu un vienmēr vienādu. Līdzīgi kā tad, kad mazie pārbauda robežas, piemēram, zīmējot uz sienas – tuvina zīmuli sienai un skatās acīs, vai tiešām nedrīkst? Vai arī šoreiz neļaus? Vai reakcija vienmēr ir vienāda? – tātad pārbauda, vai tas tiešām ir aizliegts, un, jā, vienmēr jau 100x reizi jāsaka, ka “zīmējam uz lapas”.
Ja sišana notiek apzināti, tad, sitienam atvēzēto roku ir jāaptur, jāizveido kontakts ar bērnu un jāsaka “tu nedrīksti sist” – tas ir brīdis, kad jālieto ļoti tieša, īsa runa, izmantojos “tu, man, es” – “es tev neļaušu sist”,. Bērni perfekti zina, ka sist nedrīkst, ka tas ir slikti, bet šajā mirklī nepieciešama ļoti tieša vadība – tieši TU nedrīksti sist brālim. Pēc tam, kad bērns ir gatavs dzirdēt un saprast, ko viņam saka, ir jādod instrumenti, kā rīkoties nākamreiz – izdomāt, ko tu varētu darīt nākamreiz sišanas vietā, kad brālis atkal neliks mieru.
Pavisam nošķirt īsti nē – ir arī jābūt mijiedarbības brīžiem, jāmācās kopā spēlēties dzīvoties. Pasargāt lielā brāļa koncentrēšanas mirkļos, nelaist, kad lielais dara kaut ko viņam ļoti nozīmīgu, ko mazais varētu izjaukt. Bet ikdienā nē – nav jānošķir. Var tieši padomāt, kas varētu būt tāds, kur viņiem abiem ir jautri? Ko var darīt kopā? Ripināt bumbas pa gareniski uz pusēm sagrieztu tapešu rulli, braucināt mašīnas, būvēt kaut ko, spēlēties ar smiltīm…