Man pēdējā laikā jaunākais bērns ir burtiski ieķēries manos svārkos, rokās, kājās, raud, ja aizeju tālāk par metru… vai uz tualeti.
Es patiešām uzskatu, ka iemesli var būt dziļi personīgi un ļoti atšķirīgi katrā ģimenē, kāpēc bērns mēdz tā pieķerties un baidīties palaist mammu. Es saprotu, kāpēc mums tā ir, tas ir saistīts ar pašas iekšējiem pārdzīvojumiem, ko bērns jūt, taču ir arī vieglāk saprotami iemesli, piemēram:
🔸Bērna temperaments. Ir bērni, kas vienkārši ir introvertāki, bailīgāki, kautrīgāki, viņiem vajadzīgs vairāk laika, lai iejustos, vairāk vecāku klātbūtnes un iedrošinājuma.
🔸To var provocēt kāds notikums - pārvārkšanās, jaunāka brāļa/māsas piedzimšana, bērnudārza gaitu uzsākšana, slimība, mammas atgriešanās darbā, citas lielas pārmaiņas ikdienā.
🔸Tas var būt saistīts ar citiem cilvēkiem apkārt - bērns tik ļoti baidās, satraucās par apkārtējiem, ka pieķeras un nelaiž prom kādu no vecākiem.
🔸Dažkārt tam nav saistības ar bailēm, bet gan drīzāk ar gribas izrādīšanu - bērns ļoti spēcīgi izrāda to, ka vecākiem ir jāpaliek te, nedrīkst iet.
🔸Vēl bērni mēdz ļoti kārties kājās, rokās, biksēs, kad mūsu uzmanība patiesībā ir kaut kur pilnīgi citur - esam savās domās, iegimuši telefonā vai vienkārši gatavojam ēst. Viņi ar visām varītēm cenšas pievērst sev mūsu uzmanību (te vērts pameklēt, palasīt, noskatīties video ar “still face experiment”).
🔸Interesanti ir tas, ka arī brīdī, kad bērna attīstība pāriet nākamajā līmenī (piemēram, sāk staigāt), viņš var uz brīdi kļūt vairāk piesaistīts vecākiem.
▫️Pirmkārt, mierinājums mums visiem, kuri šobrīd tam iet cauri - tas pāries! Dodiet laiku bērnam un sev.
▫️Otrkārt, svarīgi ir pieņemt šīs bērna emocijas, necensties ar varu raut sev nost un nemēģināt drastiskās metodes, lai “iemācītu” atdalīties. Ja mēs ignorējam bērna vēlmi būt mums tik ļoti cieši klāt, neatzīstam viņa emocijas, tad tās jau nekur nepazūd, tās var transformēties un “izlīst ārā” citos veidos.
▫️Tātad - nebaidāmies runāt ar bērnu (pat pavisam mazu) par viņa emocijām, par to, ko redzam, par to, cik viņam ir grūti.
▫️Pieņemam arī bērna lielo, lielo raudāšanu, kad mums nav variantu un ir jādodas prom, atstājot viņu citas piesaistes personas drošajā sabiedrībā un drošajā vidē.
▫️Ļaujam, lai bērns pasākumos ar daudzajiem svešajiem cilvēkiem, ir pieķēries mums tik ilgi līdz ir gatavs pats doties talāk - ļaujam pielāgoties šai situācijai.
▫️Ja iespējams, uz pasākumiem ierodieties laicīgi, pirms telpa ir pilna ar cilvēkiem, lai bērns var apskatīt vietu, iejusties.
▫️Ja tā ir mūsu uzmanība, kas netiek dota - pievēršamies bērnam, komentējam un rādām, ko gatavojam, iesaistām bērnu dažādu darbu veikšanā (šis mums palīdz vislabāk - dodu darbiņus, ko var darīt kopā ar mani), spēlējamies ar bērnu viņa vadītā spēlē.
▫️Esam paši pārliecināti par sevi - ja mēs kļūstam trauksmaini dažādās situācijās (piemēram, bērnudārza gaitu uzsākšana, citu cilvēku sabiedrība), tad bērns pārņem no mums šo satraukumu. Un otrādi - kļūst drosmīgāki, ja paši esam mierīgi.
▫️Nemāniet bērnu. Ja apsoliet būt pēc maza brītiņa atpakaļ, tad tiešām esiet. Ar laiku, redzot, ka mamma vienmēr atgriežas kā solīts, bērns vieglāk palaidīs.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
