Uz šīm pārdomām mani pamudināja viena vēstule par diviem puišiem, kas bērnudārzā nespēj sadzīvot. Sāku domāt, vai tiešām visiem bērniem būtu jābūt draudzīgiem vienam attiecībā pret otru. Mums pieaugušajiem nemaz nav tā, ka mums pašiem visi cilvēki patīk un mēs visiem nemaz nepatīkam - arī bērnam var būt tā, ka kāds cits bērns nepatīk. Vai tiešām jāsaka, ka tev ar viņu ir jādraudzējas? Es domāju, ka tādā veidā mēs mācām bērnam neuzticēties saviem instinktiem. Mūsu iekšējā sajūta bieži vien pasaka, no kura cilvēka vajadzētu uzmanīties. Ja mēs bērnam jau bērnudārza vecumā slāpējam šo instinktu un sakām, ka ir jādraudzējas ar visiem, tad tas patiesībā ir bīstami. Tas liek domāt, ka mums jākāpj pāri savām sajūtām un jāturpina uzturēt kontakts ar kādu, kas mums patiesi nepatīk. Tas arī no seksuālās drošības aspekta ir bīstami - man nepatīk būt ar šo cilvēku, bet ar visiem tak jābūt draudzīgiem.
Ja iet runa par bērnudārzu, tad es drīzāk runātu ar audzinātāju un lūgtu nelikt pāros, nelikt pārāk bieži kopā, lai neizaicinātu abas puses, un drīzāk meklētu veidus, kā palīdzēt šiem bērniem mierīgi un ar cieņu līdzāspastāvēt, bet neliktu draudzēties.
P.S. Es te nerunāju par brāļu un māsu attiecībām. Tas ir cits stāsts :)
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
