Bieži gadās situācija, kad kādam no vecākiem ir vieni uzskati bērna audzināšanas jautājumos, bet otram vecākam vai kādam no paplašinātās ģimenes ir pilnīgi citi priekšstati par to, kā tad vajadzētu darīt un kā ir vispareizāk audzināt bērnus.
Ja vien ar kādu no paplašinātās ģimenes nedzīvo kopā vai nesatiekas teju katru dienu un ja vien tā nav emocionāla vai fiziska vardarbība, tad atšķirībām audzināšanā, runas veidā vai uzskatos var nepievērst lielu uzmanību. Drīzāk uztvert to ar domu, ka bērnam nevajag absolūti vienādus cilvēkus sev apkārt. Ar katru cilvēku bērns veidos savas attiecības – viņu īpašās attiecības. Bērni ātri uzķer rakstura īpašības, runas veidu un to, kādi noteikumi ir ar katru no pieaugušajiem. Tāpat bērnam nav vajadzīgi divi identiski vecāki, kas identiski reaģē un runā. Vajadzīgi īsti cilvēki, kas katrs ir ar savu raksturu, ar savām iezīmēm. Protams, ka starp bērna tuvajām kontaktpersonām jāvalda vienotībai audzināšanas pamatjautājumos, taču nevajag gaidīt to, ka visi vienādi atbildēs bērnam un ka vienādi rīkosies dažādās situācijās. Atšķirības tikai bagātina – kaut ko var gūt no viena, kaut ko no cita. Bērni arī diezgan ātri saprot, ko var sagaidīt no mammas, ko no tēta - kuram ko un kad jautāt, lai saņemtu sev pozitīvu atbildi. Piemēram, bērns zina, ka, ja jautās mammai pirms vakariņām saldumus, tad pie tiem netiks, bet tētis atļaus (vai otrādi), tāpēc nemaz nejautā mammai, bet uzreiz iet pie tēta vai pat saka tētim: “Mamma atļāva,” neuzjautājot ne vienam ne otram. Tas nav ne labi, ne slikti – tā ir prāta attīstības pazīme – bērns saprot, kādi noteikumi kurā vietā un ar kuru cilvēku darbojas. Tas, par ko patiesi būtu jābūt vienotiem abiem vecākiem, ir par vērtībām, galvenajiem ģimenes noteikumiem, par to, kā pēc būtības tiek reaģēts uz to, ka bērns pauž savas emocijas. Arī tad, ja ar kādu no radiniekiem dzīvo kopā, ir jābūt izrunātiem pamatjautājumiem.
Zināšanu plaisa audzināšanas jomā.
Ja viens no vecākiem regulāri turpina izglītoties jautājumos par bērnu audzināšanas jautājumiem, noteikti ir vērts kādu atziņu ik pa laikam tomēr pārrunāt arī kopā. Parasti mammām ir lielāka tendece intersesēties par bērnu audzināšanas jautājumiem - katru dienu izlasīt kādu rakstu sociālajos tīklos, kādu žurnālā, saklausīt atziņu podkāsta ierakstā, pārrunāt ar draudzēnēm situācijas un tās analizēt. Visa šī informācija pa pilītei, pa pilītei vien nogulsnējas apziņā, veidojas jaunas prasmes, kā reaģēt uz bērna vienu vai otru darbību, kā mijiedarboties ar bērnu. Šīs jaunās zināšanas lēnām tiek intergrētas ikdienā un sāk šķist pašsaprotamas, tāpēc arī no partnera tiek sagaidīts, ka tiks darīts un reaģēts tieši tā pat. Taču problēma ir tajā, ka šīs zināšanas automātiski nelejupielādējas otra cilvēka smadzenēs – nevar gaidīt, ka arī partnera izpratne būs identiska, turklāt vienā dienā, nevis kā tas ir noticis ar otru cilvēku – pa mazai informācijas druskai, veidojot kopējo viedokli, sajūtas.
Lai šī plaisa starp abiem partneriem nekļūtu ar katru dienu lielāka, ir vēlams regulāri pārrunāt kādus teikumus vai atziņas, kas ir palikušas prātā, var paklausīties podkāstus (kopā - kādā pārbraucienā, vakara cēlienā fonā, gatavojot vakariņas, vai atsevišķi, bet vienu un to pašu epizodi: “Man likās ļoti interesanti, un man šķiet, ka būtu ļoti vērtīgi, ja arī tu to noklausītos.”) vai noskatīties kādu video lekciju. Var nolasīt viens otram kādu rindkopu no grāmatas – pārrunāt, vai tas vispār atbilst konkrētās ģimenes vērtībām, vai to varētu sākt lietot ikdienā vai varbūt, pazīstot savu bērnu, dzirdētā vai lasītā ideja šķiet pat absurda.
Šīs sarunas ir nepieciešamas. Nevar otru vainot par to, ka viņš runā ar bērnu tādā veidā, kā nevajadzētu, ja nav bijusi pat iespēja uzzināt, kā tad būtu labāk. Turklāt, arī zinot, kā būtu labāk, saspringtākās situācijās, ne vienmēr izdodas arī tādā veidā reaģēt, jo kā pirmā reakcija vienmēr ir ierastā un pazīstamā. Ja bērnībā pašiem nav ļauts raudāt, tad automātsiki arī bērna raudāšanu vai čīkstēšanu gribas izbeigt ar tieši tiem pašiem paņēmieniem, kas tika lietoti pret pašiem bērnībā. Ir ļoti grūti būt celmlaužiem, kas izvēlas iejūtīgāku audzināšanas veidu, paņemot tikai labāko no savas bērnības pieredzes, bet visu slikto un nepieņemamo liekot nost un veidojot jaunus uzvedības modeļus. Tas ir grūts darbs, ne vienmēr ir iespējams uzreiz redzēt augļus cieņpilnai audzināšanai. Turklāt, cieņpilnas audzināšanas augļi nav kluss bērns, kurš nekad neraud un neko nestāsta – tieši pretēji – bērns stāstīs par savām emocijām un nebaidīsies tās paust, kas konkrētajā mirklī var šķist daudz grūtāk, nekā, piemēram, vienkārši uzbļaut, taču ilgtermiņā cieņpilna audzināšana atmaksājas. Ja ir ļauts paust savas emocijas un blakus ir cilvēki, kas ir gatavi uzklausīt un atbalstīt, tad bērns būs gatavs dalīties ar tām arī pieaugot, augstāk vērtēs vecāku viedokli arī sarežģītākos vecumposmos, nebaidīsies runāt ar vecākiem par sarežģītām situācijām, kā arī emociju neturēšana sevī ir svarīga arī emocionālās un fiziskās veselības kontekstā. Arī mācībās bērnam veicas labāk, ja jūt cieņu pret sevi un vecāku atbalstu – jūtas drošībā.Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
