Mazi bērni visu laiku ar kaut ko ir aizņemti, viņiem interesē viss, ir gatavi spēlēties, pētīt. Ja šāds teikums izskan, tas parasti ir noklausīts no vecākiem brāļiem un māsām, no grupas biedriem pirmsskolā vai varbūt no pašiem vecākiem. Ja pirmsskolas vecuma bērns pasaka šo teikumu, pirmais, ko vajadzētu saprasts – kas ir tas, ko bērns saprot ar šo teikumu, it īpaši, ja vārds “garlaicīgi” tiek lietots jocīgās teikuma konstrukcijās. No personīgās pieredzes – bērni to mēdz saprast kā “ilgi” – “garš laiks”.
Ja bērns tiešām saprot šī teikuma nozīmi un to saka, tad vecākiem vajadzētu nevis izdomāt, kādas aktivitātes bērnam piedāvāt, bet gan norādīt uz resursiem:
Piemēram:
- Re, te atvilktnē ir plastilīns, salmiņi, kastaņi. Interesanti, ko no tā visa varētu uztaisīt?
- Es redzu dārzā saplīsušu šļūteni, zarus un te vēl ir arī līmlenta. Interesanti, kā tu to visu varētu izmantot...
- Te ir vecs tapešu rullis, krāsas un otas. Vai tev ir kādas idejas, ko ar to visu varētu darīt?
- Virtuves atvilktnē ir pilns ar papīra šķīvjiem, te ir līmlenta un tavā istabā ir arī flomasteri. Tu to visu drīksti lietot. Interesanti, ko tu izgudrosi šoreiz...
Tas, ka bērns saka, ka viņam ir garlaicīgi var nozīmēt arī to, ka viņa dzīvē ir pārāk daudz strukturētā laika, kad viss ir izplānots un aizpildīts, neatstājot vietu un laiku pašaktivitātei vai arī pārāk daudz ekrānlaika, kad tiek vairāk stimulēta
netīšā uzmanība (nav jāpiepūlas, lai pievērstos – kā jau ekrānos: viss ir interesants, krāsains, košs, skanošs). Tāpēc, ja arī šādos brīžos, kad bērnam kļūst garlaicīgi, vecāki vai pedagogi atkal skries un aizpildīs šo laiku, tad problēma patiesībā tiks tikai padziļināta. Bērnam jādod laiks un iespēja atklāt pašam, kas tad viņu nodarbinās. Jā, var iedot virzienu, norādīt materiālus, ko var izmantot, bet nav nekādas vajadzības mesties “glābt” bērnu no garlaicības. Vecāki arī labi zina, ka reizēs, kad tiek piedāvāta kāda konkrēta aktivitāte, bērni visbiežāk pret visu iebilst un neko negrib no piedāvātā. Arī, ja tiek noraidīti materiāli, uz kuriem tiek norādīts, ka tos var izmantot, tad var palikt pie: “Tad, kad tu man saki, ka tev ir garlaicīgi, tu vienmēr beigās izdomā darīt kaut ko tik interesantu, kas man pat prātā nebūtu ienācis. Intresanti, kas tas būs šoreiz…” Šie vārdi ir jāsaka bez ironijas vai sarkasma. Tiešām no sirds un patiesi tiem ticot. Lai necenstos skriet izglābt bērnu no garlaicības, pašiem ir jāsaprot, ka tā ir bērna, nevis pieaugušo problēma - viņa smadzenes ir izsalkušas pēc kaut kā darīšanas, domāšanas, bērnam ir jāatrisina šī situācija, jāmeklē ar ko tās smadzenes šajā mirklī pabarot. Pašam.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
