Laikā, kad ir tik liela iespēja bērnam piedāvāt dažādas nodarbības, skoliņas, pulciņus, turklāt arī draugu, radu un kaimiņu bērni tiek viskaut kur vesti un papildus izglītoti (un tas tiek atrādīts sociālajos tīklos), ir grūti nesajusties vainīgam par to, ka bērns varbūt tiek pārāk maz kaut kur vests un par maz nodarbināts. Jo lielāka ir izvēle, jo no vairāk lietām arī sanāk atteikties - jo nav iespējams bērnu aizvest visur. Līdz ar to arī vainas sajūta, ka bērnam nav baseins, jāšanas nodarbības, māksla un vēl robotika ir lielāka nekā tad, ja pulciņu izvēle būtu bijusi stipri mazāka. Protams, tas dod arī lielākas iespējas atrast tieši to, kas bērnam ir vispiemērotākais, tomēr plašās iespējas arī padara izvēli grūtāku. Turklāt arī, gribot visu, jādomā līdzi – cik daudz ir par daudz? Kur ir tas balanss, lai bērnam nav viss brīvais laiks aizpildīts ar ekrāniem, bet tai pat laikā nav pārslogots ar ārpusmājas aktivitātēm?
Pirmkārt, ja tas ir bērns mazs bērns, zem 3 gadu vecuma, ir ļoti jāpadomā, vai visa ikdienas plānošana, nokļūšana uz pulciņu, tiešām ir tā vērta – lai nav tā, ka, gribot, lai bērns “vērtīgi” padarbojas un attīstās, viņš patiesībā tiek izvilkts no jau tāpat vērtīgas darbošanās mājās, kad pēta, būvē, kustās, domā un koncentrējas drošā un pazīstamā vidē, savā ritmā. Vai laiks, kad jāierodas, daudz maz saskan ar dienas ritmu – vai bērns jau nav pārguris, jo tas ir diendusas laikā vai pārāk vēlu vakarā/pārāk agri no rīta? Vai aktivitātes ir tādas, kas tiek piedāvātas, nemainās pārāk strauji – vai paspēj saprast, kas jādara, un vēl arī paspēj izbaudīt procesu? Noteikti nav vērts doties uz nodarbībām, kurās patiesībā bērna roku vada paši vecāki, lai vispār izpildītu doto uzdevumu, un kur bērns tiek visur stutēts un likts. Pirms uzsākt bērnudārza gaitas, ir vērtīgi tas, ka bērnam ir bijusi saskare ar citiem bērniem, taču jāatcerās, ka to var nodrošināt arī piemājas rotaļu laukumiņš un tikšanās ar draugu un radu bērniem – pulciņi nav obligāti. Tie var būt brīnišķīgi, taču nav jājūtas par kaut ko vainīgiem, ja to nav.
Otrkārt, ir vērts padomāt, kas ir tas, kas interesē un padodas bērnam? Nevis, ko vecāki gribētu savam bērnam, bet gan kas ir tas viņa lauciņš? Varbūt meita visu laiku kaut ko zīmē un viņai būs piemērotas mākslas nodarbības? Bet dēls visu laiku klusiņām dungo un viņam derēs kādas nodarbības, kurās ir saistība ar mūziku? Arī bērna paša teiktajā tiešām jāieklausās, nevis jāuzprasa, ko viņš gribētu un tad uzreiz pateikt “nē, tev labāk derētu futbols”. Tā lieta, kas padodas, arī spēj dod daudz prieka, ceļ pašapziņu. Pat, ja kādreiz ir kādi grūtāki momenti, tomēr sirdslieta ļaus vieglāk saņemties un pārvarēt kādu ne tik patīkamu momentu. Ja uztrauc tas, ka tad gan bērns nekad neiemācīsies tikt pāri grūtībām, tad jaatceras, ka būs gana daudz vēl lietu, ko kādreiz nāksies darīt caur piespiešanos un negribēšanu. Šādi apstākļi nav jārada papildus - interešu izglītība tāpēc jau ir interešu izglītība – lieta, kas aizrauj un patīk.
Var saprast vecākus, kas saka, ka grib piespiest savam bērnam, piemēram, iemācīties spēlēt klavieres. Taču, ja tas iet caur “piespiest”, tad jārēķinās, ka strīdiem, asarām un cīņām tiks tērēts daudz spēka un bērns un arī paši vecāki ar to mocīsies. Turklāt, nav garantijas, ka tas būs tas gadījums, kad bērns jutīsies pateicīgs pieagušā vecumā par to - “cik labi, ka mani tomēr piespieda”. Tik pat labi tas var būt tas gadījums, kad pieaugušā vecumā paliek slikti no klavierēm un bērns nekad dzīvē vairs nevēlas pie tām piesēsties. Ja šo pašu laiku un enerģiju tērētu kaut kam, kas patiesi patīk un šī enerģija ietu pozitīvā gultnē, ieguvumi būtu daudz lielāki, rezultāti tiešām spētu pārsteigt.
Trešā lieta, par ko ir jādomā – vai nodarbības nezog laiku miegam, brīvajām spēlēm, kontaktam ar ģimeni? Pat, ja bērns apmeklēt tikai pirmsskolas izglītības iestādi, bez pulciņiem, tā jau ir pilna darba diena, kas sākas pirms vecāku darba laika un beidzas pēc vecāku vecāku darba laika. Tās ir garas, garas stundas pazīstamā un tomēr svešā vidē ar svešiem cilvēkiem. Tas ir nogurdinoši. Laiks ceļā līdz mājām, neliela elpas atvilšana, vakariņu gatavošana un ēšana un tad jau jāsāk vakara rituāli – jāpadomā, vai tiešām šajā īsajā laika posmā tiešām nepieciešami vēl arī kādi pulciņi.
- Ja regulāri jāsāk zagt stundas miegam, tad neviens pulciņš nav tā vērts. Ja regulāri ir jāmodina vai otrādi – ja regulāri ir jābīda došanās pie miera uz aizvien vēlāku vakaru, tad tiek izjaukts balanss kādās citās jomās. Piemēram, pārguris bērns vairs nespēj kvalitatīvi mācīties un uztvert informāciju izglītītbas iestādē. Līdz ar to, itkā labu gribot, efekts ir panākts pretējais, un to vairs nespēj labot pat vislabākās nodarbības un visbrīnišķīgākās audzinātājas – ja smadzenes neņem pretī, tad neņem.
- Brīvais laiks spēlēm. Bērniem ir jābūt laikam vienkārši būt bērniem bez pārplānota aktivitāšu grafika. Bērni daudz mācās arī caur garlaikošanos, caur iespēju būt radošiem, ziņkārīgiem. Raksts Man ir garlaicīgi
- Brīvāks grafiks nozīmē arī vairāk laika ar draugiem un ģimeni – līdz ar to arī iespējas mācīties visu to, ko parasti mācās, esot saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Sarunāšanu, pagaidīšanu, piekāpšanos, empātijas attīstīšanu, pielāgošanos, mācīšanos tolerēt vilšanos, kad neizdodas tikt pie kārotā. Noteikumu ievērošanu un arī neievērošanu un tā sekas, taisnīgumu un netaisnīgumu, rindas kārtību.
Ja bērnam dara to, kas viņam no sirds patīk un viņš neizskatās stresā, trauksmains vai noguris. Ja paliek laiks ģimenei, draugiem, brīvām spēlēm un garlaicībai, ja vecākiem pašiem nav sajūta, ka bērns visu laiku kaut kur ir jāsteidzina, lai paspētu uz nodarbību un ģimene nejūtas kā pulciņu ķīlnieki, kad visas pēcpusdienas un brīvdienas ir pakārtotas nodarbību grafikam, tad viss ir balansā un uztraukumiem nav pamata. Arī tad, ja nav neviena pulciņa (līdz ar to šķietami nekā izglītojoša, konstruktīva un prātus asinoša) pirmsskolas vecumā, nav nekāda pamata uztraukumiem. Nav tā, ka spēlējoties, bērni vienkārši “nosit laiku” un neko nedara. Spēlēšanās ir bērnu darbs, un pat visvienkāršākā spēlēšanās attīsta kognitīvās, sociālās un emocionālās prasmes.
Nevajag arī ar aizdomām skatīties uz ģimenēm, kurās bērniem ir daudz dažādu aktivitāšu - katrs bērns ir atšķirīgs, ar atšķirīgu enerģijas līmeni. Ja nevaram savu bērnu iedomāties ar pilnu grafiku, tas nenozīmē, ka kaimiņu bērns nevarētu ar tādu justies labi. Svarīgākais ir pavērot tieši savu bērnu un savu ģimeni šajā kontekstā.Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
