Vecāki parasti labi pazīst savus bērnus un to, kā viņi rīkojas vienā vai otrā situācijā. Citreiz ar šīm paredzēšanas spējām vecāki arī paši sabojā sev garastāvokli. Piemēram, pamostoties no rīta, jau zina, ka tūlīt būs kašķis par to, ka bērns negrib doties uz bērnudārzu vai negrib ēst tieši šo putru, vai tūlīt negribēs sēsties autokrēsliņā. Lai arī tas viss patiešām var būt taisnība, un kaut kādā ziņā tas var palīdzēt sagatavot sevi izturēt to, kas sagaida, dažkārt tomēr rīti mēdz būt savādāki, bet pašu vecāku noskaņojums nav labs “paredzēšanas domu” vien dēļ: “Kāda jēga vispār gatavot, ja tāpat puse būs jāizmet miskastē?” “Kāda jēga censties braukt uz kaut kādu dabas taku, ja pusceļu viņš noteikti čīkstēs?” Pirmkārt, varbūt tiešām dabas taku laiks vēl nav pienācis un bērnam patiesībā pietiktu ar pastaigu piemājas parkā vai pagalmā. Otrkārt, vienmēr pienāk tā diena, kad šīs lietas, ko paredzam, tomēr nepiepildās – bērni lēnām pieaug un par tām lietām, par kurām čīkstēja vakar, šodien var priecāties un izbaudīt. Treškārt, ja par citu cilvēku domām un emocijām mēs nevaram atbildēt un ne vienmēr spējam tās precīzi paredzēt, tad atbildību par savām domām un savu noskaņojumu tomēr ir iespēja uzņemties.
Piemēram, ja, slēdzot vaļā mājas durvis un ienākot iekšā, doma ir, ka “tūlīt man visi uzklups virsū un visiem no manis kaut ko vajadzēs, un pat noģērbties neļaus normāli”, tad šo domu var mainīt, brīdi iepauzējot pirms slēgt vaļā durvis un pavisam apzināti nodomājot: “Tur iekšā mani gaida mani vistuvākie un mīļākie cilvēki pasaulē, neviens tik ļoti mani nepriecājas redzēt kā viņi.” Tas patiesi var mainīt to, kāda ir pašu reakcija un kā vispār viss vakars attīstās tālāk - izbaudīt attiecības ar bērniem un ģimeni, nevis paciest.
Domas, emocijas, sajūtas nosaka mūsu prāta stāvokli un to kā mēs izturamies, kā runājam, kā kustamies, ko domājam par sevi un citiem. Viens piemērs, cik ļoti domas vien spēj mūs ietekmēt pat fiziski, ir iztēlojoties citrona apēšanu – iztēlojoties, kā iekožas, kāda ir miza, kāda sula, garša, kā sula notek gar pirkstiem... No domām vien mutē sariešas siekalas – tās ir pavisam fiziskas sajūtas. Tas nozīmē, ka ar domu novirzīšanu ir iespēja ļoti apzināti ietekmēt savu dienu.
Jautājumi sev, kas var palīdzēt novirzīt domas un izmainīt, kā jūtas tieši te un tagad. Uzdodot sev šos jautājumus, ir svarīgi uz brīdi tiešām iekšēji pieklust un atbildēt uz šiem jautājumiem, ne tikai formāli, bet atsaucot atpakaļ pozitīvās emocijas:
- Kas ir kaut kas jauks, ko mans bērns pēdējā laikā ir izdarījis vai pateicis?
- Ikdiena ar mazu bērnu/-iem ir izaicinoša, bet vai es tomēr esmu priecīgs/-a, ka man ir iespēja būt mammai vai tētim?
- Kurš ir mans mīļākais bērna krekliņš/kleita/bikses tieši šobrīd?
- Vai es varu atcerēties sava bērna pašas pirmās kurpes?
- Kāda bija sajūta, ka pirmo reizi izgāju ratu pastaigā?
- Kā mans bērns varētu izskatīties 18 gadu vecumā?
- Kā bērns reaģē, kad mani satiek pēc miega/bērnudārza/kad atnāku no darba? Vai redzu neviltoto prieku, smaidu un spēju sajust mazo rociņu apskāvienu ap sevi?
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
