Bērni dzīvo “nē” pasaulē (par to rakstīju arī te Cik daudz negatīvisma nākas dzirdēt bērnam?), tāpēc būtu tik labi, ja vismaz mājas bērniem būtu “jā” vieta.
Es no daudziem vecākiem esmu dzirdējusi, ka viņi ilgojas pēc laikiem, kad bērns bija tur, kur viņu nolika, jo tiklīdz sāk kļūt kustīgāks, tā nepārtraukti jāuzmana, jāaizrāda. Man, savukārt, progress kustību ziņā vienmēr ir asociējies ar atvieglojumu, jo manas rokas kļūst brīvākas. Šobrīd attiecībā uz dvīņiem man gan to ir grūti attiecināt, jo 1g11mēn veci dvīņi ir 🌪🌪 mājās un šeit vairāk kā uz 100% darbojas “divas galvas gudrākas”- jaunas idejas ik uz soļa. Tāpēc arī šobrīd atkal daru to pašu, ko parasti vecākiem ieteiktu darīt jau ap bērna 4 mēnešu vecumu - izskatīt visu māju no bērna viedokļa un padarīt to tik drošu, lai paši varat būt pat blakus telpā un neuztraukties par to, kur bērns varētu ielīst un ko varētu izdarīt.
Paskatīties, kas ir tas, kas traucētu te mazuli palaist pavisam brīvi? Vadi? Asi stūri? Sīki priekšmeti? Vecāko bērnu mantas? Labāk kaut ko pārlikt, nekā nepārtraukti uztraukties vai aizrādīt.
Novēršot bīstamības, mēs ļoti atvieglojam sev dzīvi un veicinām arī mazuļa patstāvību. Mēs it kā lieliski varam iztikt bez vides pielāgošanas pavisam mazā vecumā, jo viegli novērst bērna uzmanību, pārlikt prom bīstamos priekšmetus konkrētā brīdī vai aiznest pašu mazuli - visu laiku esam klāt, bet mazulis līdz ar to pierod pie tā, ka mēs pastāvīgi esam blakus un koncentrējam savu uzmanību uz viņu. Nepārprotiet, mums ir jādod bērnam uzmanība un ir jāatsaucās viņa vajadzībām - ja raud, tad jādod uzmanība, ja vēlas samīļoties, tad ir jāsamīļojas, jo tikai tad, ja bērns jutīsies labi un droši, viņš spēs arī droši doties pasaulē, taču tai pat laikā māciet arī, ka vecākiem nav nepārtraukti jābūt blakus un viņi var veikt savus ikdienas darbus, esot sasniedzami un sadzirdami, bet ne "pielīmēti" bērnam tad, kad bērns patiesībā var un grib patstāvīgi pētīt pasauli. Ja vide ir droša, tad mēs varam arī mazgāt traukus virtuvē un uz bērna saucienu varam atsaukties ar balsi, ieliekot pamatus izpratnei, ka tas, ka fiziski neesam blakus, nenozīmē, ka jājūtas nedroši.
Bērnam augot, visu laiku jāseko līdzi videi - tā jāpielāgo atkal un atkal, lai tā abilstu bērna vajdzībām un prasmēm. Tām lietām, ko bērni lieto, ir jāatrodas viņu augstumā - tām jābūt viegli pieejamām un aizsniedzamām. Savukārt, visu to, kas ir nedrošs, ir jāliek nost. Viens no patstāvības veicināšanas trikiem ir skatīties, kuri ir tie brīži, kad bērns kaut ko jums lūdz, nevar pats izdarīt, aizsniegt, un pielāgot vidi tā, lai bērns var darīt pats - paņemt krūzi, ieliet sev ūdeni, aizsniegt savas drēbes, izrāpties pats no savas gultas.
Mājām ir jābūt tādai vietai, kur visu, ko bērns var aizsniegt, to arī drīkst. Tā, lai aizliegumu būtu krietni mazāk nekā atļauto lietu/vietu. Skatieties, kuros brīžos sakiet bērnam “nē” un padomājiet, kā šo kārdinājumu (kā gan lai to savādāk nosauc, vai ne?) novākt vai padarīt drošu. Varbūt stikla vāzi, kas vienmēr ir stāvējusi uz grīdas, ir vērts novākt uz šo laiku, kad bērns pēta pasauli? Parbīdiet mēbeles, ja tas ir nepieciešams, lai izveidotu drošu vidi. Starp citu, bērni paši ļoti ātri parāda saviem vecākiem visas nedrošās vietas. Mums dažkārt ir bijis tā, ka pat iedomājušies par kaut ko nebijām, bet mazie ielien, uzlien, paņem… un saprotam, ka nepieciešama pielāgošana.
Vides pielāgošana ļoti atmaksājas ar mieru visiem - gan bērniem, gan vecākiem.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
