Šis ir ieraksts, ko gribēju nopublicēt jau gandrīz pirms gada uzreiz pēc manas mammas nāves, bet toreiz neatradu sevī šo spēku. Pagājušā gadā mūsu bērniem bija trīs saskares ar nāvi. Tāpēc šīs sarunas mums neizpalika.
Lielākais mans pārsteigums visā šajā procesā bija tas, cik ļoti viņi bija brīvi, cik viegli uzdeva jautājumus. Laikam pats šokējošākais moments man pašai bija, kad puiši pajautāja, vai atvēršu urnu, lai viņi var paskatīties, kādi tie pelni izskatās.... es atteicu.
Lai arī man likās, ka nāve mūsu bērniem līdz šim ir bijis diezgan svešs jēdziens, kad nācās par to runāt, sapratu, cik ļoti viņi tomēr jau ir pazīstami ar pašu konceptu - tik daudzās grāmatās, animācijas filmās, spēlēs ar to tomēr saskaras vai, vienkārši uz ielas redzot, beigtu mārīti, mušu vai putnu. Tā ir daļa arī no bērnu dzīves, pat ja mums šķiet, ka viņi par nāvi neko nezina.
Mums ir arī brīnišķīga grāmata, ar kuras stāstu reiz jau dalījos savā Instagram kontā “The Fall of Freddy the Leaf”. Grāmata ir par kļavas lapas dzīves ciklu, arī tā beigās nokrīt no koka un nomirst. Caur šādām grāmatām arī ir iespēja sagatavoties šim tematam pirms bērns vispār jebkad saskaras ar nāvi. Zinot dabas ciklus, bērni arī cilvēka vai mājdzīvnieka nāvi arī uztvers kā daļu no dzīves sastāvdaļas.
Tas arī padara mūsu dzīvi vērtīgāku - zināt, ka mūsu laiks uz zemes nav mūžīgs, un jāizmanto tas lietderīgi. Mums ir bijušas šādas sarunas. Esmu redzējusi arī bērnos bailes, vai mēs, viņu vecāki, nenomirsim drīz. Vienmēr arī godīgi atbildu, ka to iepriekš paredzēt nav iespējams, jo katrs aiziet tam paredzētajā laikā, bet parasti jau vecāki tomēr dzīvo gana ilgi un nomirst tad, kad bērni paši jau ir pieauguši.
Sarunās ar vecākajiem bērniem (8 un 9 gadi) esmu nonākusi līdz secinājumam - labi, ja vecāki paši sev vismaz ir formulējuši šos jautājumus - vienalga, kam tic - pēcnāves dzīvei, reinkarnācijai vai tam, ka vienkārši tārpi saēd zemē, tā pārliecība un miers par savu atbildi dod mieru arī bērnam. Viņi pieņem jebkuru atbildi. Svarīgi ir būt atklātiem arī tad, kad patiesi nezinām atbildi, mums nav viss jāzina. Tad tā arī sakām - “zini, es īsti nezinu, bet cilvēki šeit uz zemes tic dažādām lietām” - un tad pastāstīt šīs versijas, var pajautāt, kā bērnam pašam šķiet.
No savas bērnības spilgti atceros mūsu mirušo kucēnu mājās. Jautāju tētim, kāpēc viņš nekustas, bet tētis man tā īsti neatbildēja - aizsūtīja spēlēties. Es sapratu, ka kaut kas nav tā, daudz pēc tam par to domāju, suni vairs nekad neredzēju. Manuprāt, vienkārša godīga pateikšana, bez aplinkiem vai liekām metaforām par tēmu, būtu bijusi tieši laikā. Bērni saprot daudz vairāk, nekā mums šķiet. Turklāt, tādi teksti kā “viņa aizmiga mūžīgā miegā” bērnu var tikai sabiedēt, un viņam būs bail iet gulēt vai bail, ka vecāki aizmigs. Tāpēc labāk skaidrākas atbildes… arī bez “viņš devās uz labāku vietu” - tas var būt pārāk mulsinoši bērnam, kas vēl daudz ko tver ļoti konkrētā veidā. Arī par slimībām - labāk pateikt, ka tikai ļoti nopietnas slimības var izraisīt nāvi, lai bērns nebaidās no tā, ka ieklepojas vai kādu dienu pašam ir temperatūra.
Svarīgi, lai bērns saprot, ka tā nav viņa vaina - te arī labāk bez aplinkiem pateikt, ka, piemēram, kaķis nomira, jo viņa sirsniņa vairs nestrādā vai viņš saindējās, vai vecmamma jau bija nodzīvojusi savu dzīvi, nevis atstāt bērnu neziņā un pilnu ar jautājumiem. Vispār noteikti ir vērts apsēsties un veltīt laiku šiem bērnu jautājumiem - lai jautā jebko par notikumu. Atbildiet, lietojot vienkāršus vārdus, piemēram, kad nomirst, tad sirds vairs nesitas, cilvēks neelpo, nekustas, vairs neko nejūt. Bērni var vairākas reizes vēl jautāt vienus un tos pašus jautājumus, turklāt izskatās, ka viņi tos uzdod gandrīz bez emocijām (iespējams tāpēc, ka līdz galam neizprot nāves konceptu?) -piemēram, kad atkal atnāks? (it īpaši pirmsskolas vecuma bērni tā var pajautāt )… un atkal nākas skaidrot to pašu. Viņi nemeklē citas atbildes, atbildam to pašu - tas dos mieru un palīdzēs pamatīgāk uztvert pašu domu. Bērni mācās caur atkārtojumiem - un, lai arī cik mums nebūtu sāpīgi par to runāt, arī jautājumos par nāvi.
Sarunām ir jābūt skaidrām, bez aplinkiem, atbilstošām bērna attīstītības līmenim, tādām, kas viņu lieki nesabiedē par savu vai savu vecāku dzīvību.
Tikpat normāli ir tas, ka bērnu spēlēs parādās nāves elements - tā viņi pārstrādā gan savas emocijas, gan visu šo informāciju. Nevajag to liegt vai ticēt māņiem, ka šādā veidā kaut kā mistiski “piesauks vēl kādu nelaimi”.
Pēc mammas nāves es arī neslēpu savas asaras mājās. Kad man jautāja, par ko es raudu, godīgi teicu - ka par mammu. Viņi gan mēdza brīnīties, ka es mēdzu par to raudāt ne tikai ziemā, kad tas notika, bet arī vēl vasarā. Arī tas ir normāli - ļaut redzēt, ka sērošanas process var būt garš un ka tas ne vienmēr ir lineārs, un ka pēc cilvēka var ilgoties vēl ilgi.
Vēl divas grāmatas, arī angļu valodā, caur kuru izlasīšanu kopā būtu, iespējams, būtu vieglāk ar bērnu pārrunāt nāves jautājumus:
Vēl jūsu ieteikumi pie šī raksta EsPats.lv Facebook lapā: divas grāmatas latviešu valodā - Bēguļi un Proti svilpot, Juhanna? Grāmata angļu valodā par to, kā dzīvot tālāk pēc mammas zaudēšanas Mum's Jumper.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
