Tāpat kā bērns drīkst dusmoties, bērns arī drīkst raudāt, bēdāties un vispār just un izrādīt visas tās emocijas, kas pieaugušajiem dažādu iemeslu dēļ ir grūti izturamas. Protams, ka pieaugušajiem ir ērtāk un vieglāk, ja bērns visu laiku ir priecīgs, laimīgs un smaidīgs, bet bērni tomēr ir bērni, un, cik viegli spēj paust prieku, tikpat viegli arī pauž citas emocijas.
Lasīt tālāk
Mēs visi dusmojamies, un šīs dusmas kaut ko ziņo mums par mums pašiem. Ko darīt dusmu uzplaiksnījuma brīdī?
Lasīt tālāk
"Viss kārtībā! Nekas nenotika! Te nav, par ko raudāt!"
Lasīt tālāk
Ja ļoti gribas, lai pēc “pareizo” soļu veikšanas un konkrētu frāžu pateikšanas bērns apklust, tad tomēr motivācija nav īstā.
Lasīt tālāk
Šādos brīžos, kad nekas nav labi, svarīgi atcerēties, ka tas ir stāsts par kaut ko citu. Tas nav stāsts par putru, tas nav stāsts par segu, par kleitu vai mantu. Tas ir stāsts par to, ka bērnam ir sakrājušās dažādas emocijas, dažādi pārdzīvojumi un šis ir tas brīdis un veids, kā no šī uzkrātā stresa bērns atbrīvojas
Lasīt tālāk
Ar loģiku un runāšanu šādā brīdī neko nepanāksiet. Bērna smadzenes vēl attīstās un brīdī, kad bērns ir dusmīgs, vīlies, sāpināts, tad smadzeņu daļa, kas atbild par loģiku, nefunkcionē pilnā apjomā.
Lasīt tālāk
Mums šķiet pašsaprotami - nu, kā mēs taču skatāmies, lai bērns ir drošībā, lai nekas nenotiek. Taču drošībai ir arī citi aspekti.
Lasīt tālāk
Būt blakus nozīmē nekrist pašam panikā, nesākt līdzi raudāt vai kliegt uz bērnu un arī neiet prom ar domu, “lai izraudās un tad atnākšu”.
Lasīt tālāk
Bērns pārdzīvo par katru kļūdu - ko darīt vecākiem šajos mirkļos?
Lasīt tālāk
Vai ir kādas frāzes, kas kā brīnumlīdzeklis iedarbosies uz visiem bērniem un viņi aizskries smuki spēlēties? Vai ar mūsu pārliecību vien pietiks, lai nebūtu histēriju? Vai tad, ja darīsim visu “pēc grāmatas” mums būs ideāli paklausīgie bērni?
Lasīt tālāk
Mums nav kaut kā īpaši jāpalīdz bērniem paust savas emocijas, jo viņi ir vislabākie emociju paudēji, lielākie eksperti šajā jomā. Ko tad mēs īsti varam darīt?
Lasīt tālāk
