Bērni līdz 3 gadu vecumam nespēj noregulēt paši savas emocijas, viņiem tam ir nepieciešama pieaguša cilvēka palīdzība. Tāpēc, ja bērnu sāk vest bērnudārzā agrāk par šo vecumu, grupiņā ir jābūt pietiekami lielam audzinātāju/auklīšu skaitam, kas palīdzēs bērnam adaptācijas periodā, jo pat vislabākā un sirsnīgākā audzinātāja nespēs reizē mierināt 3-4 (un vairāk) raudošus bērnus. Optimālais pieaugušo skaits grupiņās, kurās ir bērni zem 3 gadu vecuma, ir viens pieaugušais uz 6 bērniem.
Vēl viens variants kā palīdzēt bērniem, kas ir zem 3 gadu vecuma - ja ir grupa (var būt arī jaukta vecuma), kurā adaptāciju jaunie bērni iziet nelielā skaitā, piemēram, 1-2 jauni bērni vienlaicīgi. Tātad - ir bērni, kas jau jūtas stabili un droši, un tad tiem pievienojas pāris jaunie bērni, kuriem varēs pastiprinātāk veltīt uzmanību.
Par jaukta vecuma grupām esmu rakstījusi plašāk šajā ierakstā.
Ap 3 gadu vecumu bērni parasti jau prot gana labi izteikties, pastāstīt par savām vajadzībām, pašapkalpoties, aiziet paši uz tualeti, palūgt mantu vai pateikt kādam bērnam, ka nevēlas dalīties vai spēlēties kopā, nevis uzreiz sākt kliegt, jo savādāk neprot izteikt savu vajadzību. Šāds “starta komplekts” bērnam ir liela priekšrocība un lielāka miera garants. Tas nenozīmē, ka adaptācijas posms būs ārkārtīgi viegls, tas tomēr ir atkarīgs no daudziem faktoriem, taču, noteikti būs vieglāk visām iesaistītajām pusēm.
Ja bērnu palaiž bērnudārzā stipri par agru un/vai tādā vidē, kur pieaugušais nespēj kvalitatīvi nodrošināt savu klātbūtni tik, cik tā bērnam ir nepieciešama, tad bērns ļoti daudz savas enerģijas tērē tam, lai spētu vispār izturēt šo dienu. Pat ja tā no malas neizskatās. Mājas vidē vai vidē, kurā bērns jūtas droši, kur viņš ir nodibinājis drošu piesaisti ar pieaugušo, bērns šo enerģiju var tērēt tam, lai notiktu izaugsme - mācīties runāt, mācīties praktiskas lietas, arī mācīties socializēties. Mums ir sajūta, ka socializēšanās notiek tikai vienaudžu grupā, taču mazs bērns citu mazu bēnu sabiedrībā socializācijas prasmes apgūst daudz sliktāk kā, esot kopā ar tādiem cilvēkiem, kas šīs sociālās normas jau prot ievērot (pieaugušajiem vai vecākiem bērniem).
Divdesmit pusotrgadnieki viens otram neiemāca socializēties, viņi mācās sadzīvot viens ar otru, izdzīvot viens ar otru. Tātad bērna enerģija aiziet, lai izturētu dienu - lai kontrolētu sevi. Varbūt tieši otrādāk - nespēj sevi vēl nokontrolēt un savaldīt, un raudāšanai aiziet daudz spēka - jūs esat redzējuši, cik noguruši bērni ir pēc izraudāšanās, cik ļoti viņi nespēj sevi kontrolēt histēriju laikā, viņiem nav patīkams šis stāvoklis, viņi to nemaz neizvēlas. Diena ir izturēta bērnudārzā, kur ir troksnis, kāds ņem mantas nost, ir svešinieki, kur ir savādāks dienas ritms, kur ir citi noteikums, citas smaržas u.t.t. Mājas apstākļos šo pašu enerģiju varētu veltīt attīstībai. Nav iespējams reizē justies nedroši un mācīties. Mācīšanās ir iespējama tikai tad, ja bērns jūtas droši.
Daudzi saka, ka palaiduši bērnus gada-pusotra gada vecumā un ir ļoti priecīgi, jo notikusi liela izaugsme. Taču tas, kas jāsaprot - izaugsmes šajā vecumposmā notiek visiem bērniem! Ja šo pašu bērnu atstātu mājas vidē, tad arī būtu izaugsme! Tātad, tas nenozīmē, ka bērnudārzā nav izaugsmes - ir, bet tā šajā vecumposmā ir arī mājās. Tas nav arguments, lai palaistu bērnu ātrāk bērnudārzā.
Lielāks ieguvums no bērnudārza nekā no mājas vides vai būšanas ar auklīti viengadniekam vai pusotrgadniekam ir tajā gadījumā, ja mājas apstākļi ir patiesi slikti vai pat apdraudoši bērnam. Arī mammas depresija var būt kā negatīvi iespaidojošs faktors, ja šī depresija netiek ārstēta, jo mammai šādā brīdī ir grūti emocionāli "pieslēgties" bērnam.
Trīsgadniekam gan bērnudārzs jau var dot gan lielu izaugsmi, gan jau nepieciešamo intelektuālo slodzi, socializāciju, pirmās draudzības. Līdz šim vecumam ir ļoti jāizvērtē, vai vajag vest, kādas ir alternatīvas - vai ir iespēja palikt ar vecvecākiem, vai ar aukli, vai mājdārziņā, kur tiek nodrošināts mazāks bērnu skaits uz vienu audzinātāju, vai tas ir bērnudārzs, kurā tiek uzņemti bērni mazākā skaitā vai pakāpeniski, varbūt bērnudārzs ar jaukta vecuma grupu. Noteikti palīdzoša ir arī drošās piesaistes veidošana jau ģimenē - jo vairāk bērns būs jutis, ka uz viņa vajadzībām gana bieži pieaugušie atsaucas, ka viņš ir svarīgs, saredzēts, lolots, jo drošāks bērns vispār jutīsies arī bērnudārzā. Bērnā būs ielikta pamata sajūta, ka "ja man būs nepieciešama palīdzība, tad man noteikti kāds palīdzēs" - ar šo sajūtu ir vieglāk veidot draudzības, komunicēt un uzticēties.
Arī pašā bērnudārzā - svarīgi, lai bērns paspēj izveidot drošās piesaistes attiecības ar audzinātāju. To, var redzēt pēc tā, kā viņai izdodas bērnu, piemēram, nomierināt - ja bērns ļoti raud, bet audzinātājas rokās gana drīz nomierinās un aizskrien priecīgs spēlēties, tad viss ir kārtībā, un nevajag no rītiem ilgi un dikti sēdēt, gaidīt līdz bērns nomierinās, patiesībā, pat vēl vairāk "uzvelkot" bērnu. Savukārt, ja bērns ar audzinātāju nespēj gana drīz nomierināties, tad tas var nozīmēt, ka adaptācijas posms tomēr ir bijis par īsu, šo uzticības pilno attiecību vēl nav. Šīs attiecības lēnā garā var veidot ar dažādiem sīkumiem - parādot bērnam, ka, piemēram, viņa zeķīti var palīdzēt sakārtot arī audzinātāja, ka viņa var padot puzli no plaukta vai ieliet padzerties. Svarīgi, lai bērns redz, ka viņam var palīdzēt arī audzinātāja, lēnām veidojot uzticību.
P.S. Pieredzes ir dažādas un vecāki dara labāko, ko tajā brīdī spēj un var. Šis nav kāda vainošanas raksts par to, ka par agru palaiž bērnudārzā. Tā ir informācija.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
