Viens no bieži uzdotajiem jautājumiem ir tieši par uzlīmju un visādu citādu apbalvojumu sistēmu ieviešanu bērniem par labu uzvedību, par izdarītajiem darbiem, par iešanu uz podiņa u.tml. Tā ir ļoti populāra metode, ko izmanto gan ģimenēs, gan izglītības iestādēs, taču mēs to neizmantojam un patiesībā nevienam nekad arī neiesaku to sākt izmantot. Tā ir laba metode īstermiņa mērķiem, sākumā tā gandrīz vienmēr arī darbojas, bet ļoti drīz bērni iemācās, pirmkārt, tirgoties - par visu sāk prasīt “kas man par to būs?”. Tas ir arī iemesls, kāpēc es nekad neiesaku maksāt par ierastajām ikdienas lietām, piemēram, gultas saklāšanu, savu rotaļlietu savākšanu. Ja ir kāds maksas vai balvas darbiņš, tad tikai kāds ārpuskārtas. Otrkārt, vienā brīdī bērniem paliek vienalga - neiedevi man to zvaigznīti/uzlīmīti… “man vienalga!” Un ko nu? Kāds tagad būs bērna motivēšanas veids? Tas atstāj vecākus diezgan neapskaužamā situācijā, kurā viņi sāk piesolīt lielākus, vērtīgākus bonusus patiesībā par absolūti normālām ikdienas lietām, kuras būtu jāmotivē darīt bez bonusiem - “ja nesitīsi brāli, būs uzlīme”, “ja sakārtosi zīmuļus, būs konča”…
Vēl viena negatīva lieta, kas izpaužas, ja ir vairāk kā viens bērns - neveselīga sāncensība, kurā kādā brīdī viens no bērniem vispār pārstāj censties, jo viņam neizdodas iegūt tik daudz uzlīmīšu/punktu, cik brālim vai māsai, klasesbiedram- viņi sevi noraksta, necenšas, sabožas, parādās lielāka vēlme ieriebt tai māsai vai brālim vai tēlo, ka viņiem šis punktu krāšanas maratons ir pilnīgi vienaldzīgs.
Mums ir bijis reiz vecākajiem puišiem zobu tīrīšanas kalendārs, kur bija jālīmē zvaigznes no rīta un vakarā. Pirmās divas nedēļas diezgan cītīgi līmēja, un domāju, ka varūt kādam arī tas var palīdzēt nostiprināt paradumu, bet drīz viņi par to kalendāru aizmirsa, un tīrīja zobus kā ierasts - tieši tikpat bieži, jo tas nav apspriežams jautājums… zobi ir jātīra! Tāpat kā podiņlietas - tā ir fizioloģiska vajadzība, pēc kuras apmierināšanas kļūst vieglāk pašam, tam ir jābūt iekšējam nobriešanas procesam, nevis sacensībai par zvaigznītēm.
Kas tad darbojas? Gan ar saviem bērniem, gan ar svešiem bērniem, ar kuriem esmu darbojusies, patiesi strādā tikai tas, kas panākts caur attiecībām ar bērnu. Godīgums, izrunāšanās, kopīgi joki un kopīga sadarbošanās, arī ļoti noteiktas robežas. Cieņpilnas attiecības darbojas abos virzienos - gan attiecībā uz bērnu, gan uz pieaugušo, tāpēc arī šajās attiecībās skaidrām robežām ir jābūt.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
