Saņēmu šādu vēstuli un nolēmu ar savu atbildi padalīties, jo tas var noderēt ik vienam. Arī gadījumos, kad brauc uz slimnīcu sagaidīt otru mazuli.
Te stāsts ir par mammu, bet, protams, tie paši ieteikumi attieksies arī uz jebkuru citu bērnam tuvu personu.
🔸Ar pasaciņām labāk neaizrauties - stāstīt, kā ir. Vienkārši, godīgi. Par to, ka mamma tagad ir slimnīcā, viņa ir saslimusi un ir jāpaārstējas. Tagad būs jāpadzīvo brītiņš bez viņas.
🔸Nevajag arī, ar citiem pieaugušajiem pārrunājot situāciju, slēpties un sačukstēties - bērniem ir “radars” uz šāda tipa sarunām, tās viņu lieki sabiedēs.
🔸Nevajag radīt lieku satraukumu - bieži vien bērni diezgan labi adaptējas šīm situācijām, bet kāds pieaugušais iestāsta, ka “tu droši vien jūties skumīgi/vientuļi”. Jārēķinās, ka bērns arī tiešām var tā justies, taču parasti to izrādīs ar uzvedību, ne vārdiski.
🔸Ja ir zināms, cik ilgi, tad kalendārā var atzīmēt dienas - atgriešanās dienā ielīmēt uzlīmi, svītrot nost katru dienu šodienas datumu un tuvoties.
🔸Ja ir iespējams sazināties videozvanā, tad darīt tā, bet ne visiem bērniem videozvani patīk, daudzi no tiem izvairās, pat ja sazvanās ar tuvu cilvēku.
🔸Var kopā padomāt, kas mammai - grāmata, žurnāls, ēdiens, dzēriens - ko viņai varētu nosūtīt, bērns labprāt palīdzēs izlemt, iegādāties un iepakot, kā arī jutīsies iesaistīts.
🔸Ja nav iespējams braukt apraudzīt slimnīcā un bērns kādu laiku nebūs mammu redzējis, rēķināties ar to, ka pirmajā mirklī pēc satikšanas var pat ignorēt mammu - tas ir ok, pāries.
🔸Ļoti ticami, ka no rīta pēc pamošanās meklē mammu, bet tad, atgādinot, ka viņa ir slimnīcā, bērni to atceras, atceras stāstīto par to, ka jāpaārstējas, un ātri pārslēdzas uz parasto ikdienu.
🔸Ja pats/-i bēdājaties par faktu, ka partneris/-e ir slimnīcā, un bērns to redz, tad nevajag to kaut kā slēpt, bet gan godīgi atzīt - jā, vientuļi, skumīgi.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
