Šorīt 2,5g vecā meita 30 min noraudāja par to, ka viņai putra bija par karstu. Putra nebija par karstu jau pēc 2 min, bet raudāšana turpinājās un viņa turpināja teikt: “Mana putra bija par karstu.” Nelīdzēja neviens loģisks arguments, stāsti par to, ka putra tagad ir padzisusi - un vispār nelīdzēja nekas, ko teicu.
Šādos brīžos, kad nekas nav labi, svarīgi atcerēties, ka tas ir stāsts par kaut ko citu. Tas nav stāsts par putru, tas nav stāsts par segu, par kleitu vai mantu. Tas ir stāsts par to, ka bērnam ir sakrājušās dažādas emocijas, dažādi pārdzīvojumi un šis ir tas brīdis un veids, kā no šī uzkrātā stresa bērns atbrīvojas. Labākais, ko var darīt, ir to pieņemt, būt saprotošam, ļoti atbalstošam. Un, ja tā putra ir tas, pie kā bērns ir “pieķēries” - lai tā būtu, jutīsim līdzi, ka tā notika ar putru - izmantosim to kā durvis uz patieso iemeslu. Šādas izlādes ir ļoti svarīgas, nepieciešamas un vēlamas. Ja mēs uz to paskatāmies kā uz kaut ko vēlamu un pieņemamu, tad mums pašiem to ir daudz vieglāk izturēt un būt blakus bērnam šādā brīdī.
Ja šādā mirklī bērnam uzbļauj, sabar, neļauj raudāt, nejūt līdzi un nepasēž brīdi kopā, tad pēc tam mēs tiekam pie bērna, kas mūžīgi par kaut ko čīkst, jo viņam pa īstam neviens neļauj izlikt ārā savas emocijas. Vai pie bērna, kuram sāp galva, vēders vai vēl kaut kas no spriedzes. Kad, esot klātesoši, esam ļāvuši šādai izlādei notikt, tad bērns aizskrien brīvs, priecīgs un atvērts ikdienas dzīvei.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
