Pirmā palīdzība sev, ja jūtam, ka esam iesprūdušas reaģēšanas stāvoklī - neatslābstam, dzirdam katru mazuļa pīkstienu, citreiz reaģējam uz bērna darbībām pirms vēl kaut kas ir noticis - vienkārši ZINĀM, ka būs tā vai tā. Varbūt nervu sistēma jau ir tā pārslogota, ka esam atslēgušas savas emocijas, lai tikai nejustu to milzu nogurumu?
Lasīt tālāk
Līdz mums ir bērni, dažkārt mēs pat nenojaušam, ka mums ir kādas bērnības “traumas” - šķiet, kas bijis - bijis, viss bija normāli. Kad piedzimst bērni, viņi mūs sāk neapzināti trigerēt.
Lasīt tālāk
Vai ar mūsu pārliecību vien pietiks, lai nebūtu histēriju? Vai tad, ja darīsim visu “pēc grāmatas” mums būs ideāli paklausīgie bērni? Vai ir kādas frāzes, kas kā brīnumlīdzeklis iedarbosies uz visiem bērniem un viņi aizskries smuki spēlēties?
Lasīt tālāk
Vecākiem ļoti bieži ir grūti izturēt bērnu emocijas, jo mūs tas vairāk vai mazāk apzināti atgriež pagātnē - laikā, kad lielākoties mums neļāva just. Bet bērniem tā ir TĀDA pašterapija - uzsprāgst, izraud, izdusmojas, ieiet tajā emociju dziļumā un tad lēnām peld ārā mierīgi. Tik labi, ka tas viss nav jāaprok, jānoslēpj, jāizliekas, ka nejūt.
Lasīt tālāk
