Tāpat kā bērns drīkst dusmoties, bērns arī drīkst raudāt, bēdāties un vispār just un izrādīt visas tās emocijas, kas pieaugušajiem dažādu iemeslu dēļ ir grūti izturamas. Protams, ka pieaugušajiem ir ērtāk un vieglāk, ja bērns visu laiku ir priecīgs, laimīgs un smaidīgs, bet bērni tomēr ir bērni, un, cik viegli spēj paust prieku, tikpat viegli arī pauž citas emocijas.
Kā jau vairākkārt esmu pieminējusi – ja aizmirstas visas skaistās frāzes no bērnu audzināšanas grāmatām, ko šādos mirkļos teikt, tad pirmais vienmēr ir vienkārši aprakstīt to, kas notika. Tātad, kad, piemēram, bērns nokrīt un sasitas, nevis saka: “Viss kārtībā! Nekas traks nenotika. Te nav, par ko raudāt.” Bet izveidot kontaktu un teikt - “Es redzēju, ka tu skrēji, paklupi un nokriti… Tas izskatījās sāpīgi. Parādi man, vai tur nav pušums…”
Aprakstīt, ko redzēja, samīļot, pabūt ar bērnu šajās emocijās. Nomierināšanās ātrums visticamāk būs tieši tāds pats kā pie “tev nekas nenotika”, tikai ar to būtisko atšķirību, ka bērns jutīsies saredzēts, sadzirdēts un pieņemts arī ar ne tik viegli izturamām emocijām. Tas, ka bērna neērtās emocijas regulāri noliedz, neliek viņam vairs tās nejust, bērns vienkārši ar laiku pārstāj tajās dalīties ar vecākiem vai kliedz skaļāk un ilgāk, lai beidzot kāds pamana, ka tas ir pa īstam.
- Viss ir kārtībā! – Es redzu, ka tu jūties bēdīgs.
- Beidz raudāt. – Jā, es arī dažreiz raudu par kaut ko... Vai tu gribi pasēdēt man klēpī?
- Tu jau esi liela meitene! Lielas meitenes neraud. – Vai es varu tev kā palīdzēt?
- Vairāk raudāsi, mazāk čurāsi. – Ir normāli justies skumji. Es esmu tev blakus.
Vārdi nav tik būtiski, kā attieksme, un atteiksmei šādos mirkļos ir jābūt: es REDZU tevi, DZIRDU tevi, es PIEŅEMU tevi un SAPROTU tevi. Es esmu pieejama/-s, es tevi atbalstu, tavas jūtas ir īstas.
Patiesi just līdzi var tad, ja no sirds tic, ka bērnam ir grūti, skumji, bēdīgi, nevis viņa vietā izlemj, ka nekas tāds jau tur nebija. Jāpaskatās tieši no bērna skata punkta – kā šo situāciju jūt viņš. Uzklausīt.
Katrs bērns ir savādāks. Kāds spēcīgāku emociju mirklī gribēs samīļoties, cits grūdīs prom un sitīs. Tāpēc, uz jautājumu, vai bērnu ņemt klēpī šādā mirklī un mīļot, var atbildēt tikai paši vecāki, pazīstot tieši savu bērnu. Taču arī tad, ja bērns ir absolūti pret fizisku kontaktu šādā brīdī, tik un tā jārada sajūta, ka “es esmu tuvumā, ja tev mani vajag”. Kad seko garā izelpa pēc lielajām emocijām, tad parasti bērni beidzot arī ir gatavi samīļoties – tas ir labs brīdis uzjautāt, vai tagad gribētu.
Vēl lieliski darbojas lielāku un spēcīgāku emociju brīdī notupties nevis bērna acu līmenī, bet zem tā. Tas neapzinātā līmenī tiek nodota sajūta, ka neesmu pret tevi, es tevi saprotu, esmu blakus un pieejamas, neko nepārmetu.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
