Dusmas, tāpat kā jebkuras emocijas pašas par sevi nav sliktas, tās drīkst just, tās drīkst būt. Emocijas ir emocijas, un tās nedefinē, kāds ir cilvēks – ja jūt dusmas, tas automātiski nenozīmē, ka jāuzliek zīmogs “dusmīgā mamma” vai “dusmīgais tētis”. Emocijas ir pārejošas un jebkuram emocija kaut ko pasaka pašiem par sevi.
Mazs bērns ar dusmām mēdz nospraust savas robežas. Bērns neanalizē, vai tas ir labi vai slikti – kož, sit, grūž, kliedz – viņš sargā savu robežu (nenāc, neskaties, neņem, nesēdi man blakus) ar dusmām. Pieaugušie savas robežas parasti prot sargāt sociāli pieņemamākā veidā, taču arī pieaugušā vecumā dusmas var būt stāsts par pārkāptām robežām. Piemēram, mamma dod vairāk nekā spēj, vairāk nekā viņai ir pašai – iet pāri savām robežām – un dusmojas… Dusmojas par to, ka nepiepildās gaidas par to, kāds būs vakara cēliens, pastaiga vai svētki. Dusmojas par to, ka bērni tik ļoti grib kontaktu, grib lai ņem klēpī, bet pati jūtas izsmelta. Ar dusmām tiek ziņots par sevi! Tas var būt veids, kā beidzot tiek pateikts “stop”.
Tātad dusmas kaut ko pasaka. Tāpēc, pirmkārt, ir jāsaprot, no kurienes šīs dusmas nāk? Par ko es patiesībā dumojos? Kuras ir situācijas, kurās es piedzīvoju dusmas? Kā tās izpaužas? Varbūt aiz dusmām patiesībā slēpjas bezpalīdzība, skumjas, nogurums, sēras, nepiepildītas gaidas? Ir vērts papētīt savas dusmas – ko tās pasaka un ko tās rāda?
Lielo dusmu momentā pirmā palīdzība sev ir pamanīt to, ka “es dusmojos” un ievilkt dziļu elpu. Jau ar to vien, ka tiek pamanīts šis stāvoklis, var palīdzēt sev nomierināties un nereaģēt dusmās veidā, ko pēc tam nāktos nožēlot, šī pamanīšana un atzīšana palīdz pieslēgt emocijām loģisko domāšanu. Var mēģināt sajust, kur savā ķermenī jūt šīs dusmas. Tad saprast, kā tieši tās jūt – kā spiedienu, kamolu, saspringumu - un tad just kā tās lēnām noplok. Spēcīgs dusmu uzplaiksnījums ilgst neilgu brīdi. Ja izdodas šo brīdi pārelpot vai burtiski aizskaitīt līdz pieci, reakcija un izpausmes jau būs mērenākas nekā pašā pīķī.
Ir ļoti svarīgi nereaģēt dusmās, jo dusmās pieaudzis cilvēks ar savu spēku var nodarīt bērnam pāri – spēcīgi pagrūst, par stipru turēt ģērbjot, tīrot zobus vai sprādzējot krēsliņā – tas ir bīstami un vardarbīgi. Tāpat arī dusmās parasti sanāk pateikt kaut ko, ko vēlāk nākas nožēlot. Tāpēc arī, piemēram, zinot, ka bērnam parasti ir grūti kādā tranzītsituācijā (jāiet, jāģērbjas, jāsēžas), negaidīt to mirkli, kad paši jau esam dusmīgi, bet gan vadīt bērnu cauri situācijai pirms paspējam sadusmoties un pirms darām kaut ko ar spēku un kliedzot.
Tātad dusmu brīdī – pateikt iekšēji tikai sev vai balsī - “es dusmojos”, elpot, skaitīt līdz pieci, pievērst uzmanību savam ķermenim – kādā veidā tas reaģē? Kas ir tas, ko es jūtu, kad piedzīvoju dusmas? Vai manas plaukstas svīst? Vai ir karsti? Kur savā ķermenī jūtu dusmas? Ko es redzu? Ko es dzirdu?
Pārslēgt savu prātu, lai pēc mirkļa uz radušos situāciju tomēr reaģētu caur loģisko domāšanu, mērenāk un nosvērtāk. Lai arī cik ļoti vecāki ar sevi strādātu, dusmas tāpat ik pa laikam par kaut ko tomēr rodas. Tas ir normāli. Arī vecāki drīkst dusmoties. Svarīgi ir bērnam paskaidrot, kas notika un kāpēc tā tika reaģēts, neatstājot to kā epizodi, par kuru īsti nekas nav skaidrs.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
