Mentālās veselības mēneša ietvaros, noteikti vēlējos pieskarties arī šai tēmai. Jo vairāk mēs runāsim par to, ka iet terapijā ir normāli, jo mazāk cilvēki baidīsies to darīt un mazāk to stigmatizēs. Arī es eju terapijā Ģimenes psiholoģijas centrā Līna. Pagājušajā reizē visu tikšanās laiku noraudāju. Par visu un neko. Un pēc tam palika vieglāk. Bērnībā man ātri apcirpa vēlmi izrādīt emocijas, labi, ka tagad ir viena šāda droša vieta, kur tās izrādīt. Man tik ļoti gribētos aicināt visus saviem bērniem ļaut just jau no dzimšanas. Ļaut stāstīt savu bēdu, savu noskaņojumu, savu vēlmi ar raudāšanu. Vecākiem būt tiem cilvēkiem, kuri spēj izturēt šīs emocijas un spēj būt tajās blakus. Tā bērniem ir TĀDA pašterapija! Bērni uzsprāgst, izraud, izdusmojas, ieiet tajā emociju dziļumā un tad lēnām peld ārā mierīgi. Tik labi, ka tas viss nav jāaprok, jānoslēpj, jāizliekas, ka nejūt. Vecākiem ļoti bieži ir grūti izturēt šīs bērnu emocijas, jo mūs tas vairāk vai mazāk apzināti atgriež pagātnē - laikā, kad lielākoties mums neļāva just. Kad centās apklusināt, kad kaunināja, kad teica “paraudi, paraudi, mazāk čurāsi”… un viņi to teica, jo paši nespēja šīs emocijas izturēt. Mēs dzīvojam tik foršā laikā, kad pieejami psihologi un psihoterapeiti, kouči un vēl visādi speciālisti, pie kuriem iet un runāt, un mācīties izturēt bērnu emocijas, mācīties pašiem atkal tās just, pateikt “stop” iepriekšējo paaudžu pieredzei un būt veselīgākai sabiedrībai.
Iesaku izlasīt arī šo ierakstu Lielās emocijas.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
