Disciplīna un robežu nospraušana ir kaut kas ļoti komplicēts. Nekad nebūs vienas konkrētas atbildes, kā to panākt, jo bērni nav vienādi ieprogramēti roboti un pieaugšie tāpat. Nav identisku situāciju un apstākļu, vienmēr ir kaut kāds fons - bērnu un/vai vecāku nogurums, centieni paspēt laikā, neizgulēšanās, veselība, par daudz multeņu vai cukura un neskaidri noteikumi, kas mēdz mainīties. Protams, tas viss ietekmēs, kā vecāks reaģēs uz kādu situāciju, ko darīs bērns u.t.t.
Iztikt vispār bez lielākām vai mazākām krīzēm, nepaklausībām, scēnām NAV IESPĒJAMS (lai arī ko mums kādreiz stāstītu vecāki, kuriem bērni jau ir pieauguši), bet ir dažas lietas, ko mēs tomēr varam ievērot, lai sadarbība ar bērnu būtu maksimāli harmoniska:
1️⃣ Izlasiet ierakstu Kā runāt, lai bērni mūs sadzirdētu?
2️⃣Skaidri noteikumi. Piemēram, ēdam tikai pie galda, pirms gulētiešanas vienmēr tīrām zobus, multenes skatāmies tikai brīvdienās un tamlīdzīgi. Turklāt, šie noteikumi netiek katru dienu mainīti. Arī pieaugušajiem būtu grūti dzīvot, ja noteikumi visu laiku mainītos - vienu dienu pie sarkanās gaismas stāvam, nākamajā stāvam pie zaļās 🚦🚥Tas būtu ļoti mulsinoši. Viens no priekšnoteikumiem, kāpēc daudzbērnu ģimenēs patiesībā mēdz būt lielāks miers un labāka disciplīna, ir tas, ka noteikumi jau ir izkristalizējušies - mēs vairs nedomājam, kā būtu labāk, mēs to zinām - ēšanas un našķošanās lietas, izklaides, pienākumi. Katrs nākamais bērns jau tiek gatavā sistēmā. Mēs nevis domājam “uz vietas”, kad kāda situācija pienāk, bet jau zinām, ko darīt, jo viss cits jau ir izmēģināts un izdarīti secinājumi par to, kas darbojas un kas nē. Tāpat ir ar bērnudārziem, it īpaši tajos, kur strādā pēc ļoti noteiktas metodikas - nenotiek mēģinājumi, ir pilnīgi skaidrs, kas darbojas un kas nē, un katrs bērns, kas pienāk klāt, vienkārši pieņem šos noteikumus. Protams, ir jāsaprot, ka mēs visi esam cilvēki un mājas ir mājas, nevaram dzīvot tikai stingros noteikumos, taču vismaz kaut kādam pamatam un skaidrībai ir jābūt. Tas rada drošības sajūtu gan bērniem, gan patiesībā arī mums pašiem. Arī tad, ja jums ir tikai viens bērns - vienojieties savā starpā, kādi ir ģimenes noteikumi. Lai nav tā, ka mamma uzskata, ka pirms vakariņām našķoties aizliegts, bet tētis domā, ka tajā taču nav nekā slikta. Vienojieties un esiet konsekventi. Ja nedrīkst bumbu spēlēt istabā, tad nedrīkst arī tad, kad vecākiem ir slinkums ar bērnu iziet ārā.
3️⃣Tad, kad runājiet ar bērnu, pats minimums ir acu kontakts. Ideālā variantā - pietupties bērna acu līmenī, varbūt uzlikt roku uz pleca vai izvēlēties cita veida ķermenisku kontaktu, runāt ar bērnu. Mēs bieži vien runājam kā tādas tālvadības pultis - kaut ko, kaut kur pasakām un brīnāmies, ka bērns neklausa. Viņš vispār nesaprata, ka tas teksts, ko teicāt, attiecas uz viņu un neko nedzirdēja. Esiet kontaktā un pārliecinieties, ka bērns dzird un saprot jūsu teikto. Mums bieži vien četrgadniece no rītiem tiešām nedzird, ka arī uz viņu attiecas ģērbšanās aicinājums. Šādā brīdī ne tikai izveidoju acu un ķermenisku kontaktu, bet arī maigā veidā, virzu viņu drēbju virzienā un vēlreiz atgādinu, ko tieši tagad no viņas sagaidu. Ja nepieciešams, palīdzu saģērbties, jo viņa citreiz mēdz būt ļoti iegrimusi savās spēlēs un viņai absolūti vēl nav skaidrības par laika jēdzienu, par nokavēšanu - vecāku satraukums šajā ziņā bērnam ir neizprotams. Kas tas ir “nokavēt”?
4️⃣Skaļa un dusmīga balss ir instruments, ko lietot retos gadījumos. Ja jūs bieži runājiet paaugstinātā tonī vai dusmīgi, tad tas kļūst par fona troksni - “mamma vienmēr tā runā”. Ja to lieto tiešām reti, tad tas darbojas un kaut ko nozīmē. Arī nepiepildāmi draudi ir fona troksnis - nav jēgas teikt, ka vienreiz izmetīsiet visas mantas ārā vai izliksiet no mašīnas un būs jāiet uz mājām kājām, ja skaidri ziniet, ka nekad tā nedarīsiet. Tas nav aicinājums dusmās tiešām mest ārā visas rotaļlietas, bet drīzāk domāt līdzi tam, ko sakiet bērnam.
Vēl lieta, ko atcerēties- disciplīna nav fakts, kas iestājas vienā dienā. Tas drīzāk ir ceļš, ko iet. Ar disciplīnu es noteikti nedomāju tādu karavīru paklausību, bet gan spēju savaldīt kādus savus impulsus. Tā ir drošas robežas, kas pasargā bērnu gan tīri fiziski, gan emocionāli- zina, kas pēc kā seko, kā darām un kā nedarām. Disciplīna ir nepieciešama sevis, apkārtējo un vides respektēšanai.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
