Tā ir žesta un vārda kombinācija, kas noder gan mācību iestādēs, gan mājās, kā arī smilšu laukumiņos un citās koplietošanas spēļu vietās. Visvairāk tas ir nepieciešams, ja bērns vēl pavisam maz runā - savu robežu novilkšanai. Piemēram, kāds grib atņemt mantiņu, varbūt vienkārši grib spēlēties ar bērnu, kad viņš negrib spēlēties kopā, varbūt pat nāk klāt mīļoties, bet šim bērnam absolūti negribas ar otru bērnu mīļoties. Patiesībā, ne tikai attiecībā pret citu bērnu, bet dažkārt arī pret pieagušo darbībām, piemēram, ja pieaugušais vēlas samīļot bērnu, kad viņš to nevēlas. Turklāt, ar to, ka bērns šo žestu parāda un pasaka “stop”, nav jākoķetē, nav jāsmejas par to, vai jāattaisno sevi “es taču tikai vienu bučiņu gribēju tev iedot, es taču tevi tik ļoti mīlu”, bet gan tiešām nopietni jāņem vērā un jāpārtrauc sava darbība, lai arī, cik mīļa un nevainīga tā šķistu. Tas, ka bērnam tiek mācīts, ka arī pieagušajam drīkst pateikt “stop”, ilgtermiņā ir ļoti nozīmīgi arī no seksuālās drošības viedokļa.
Ja bērns vēl ir zem četru gadu vecuma, tad ļoti ticams, ka viņa pirmā reakcija uz otru bērnu, kas paņem viņa mantu vai pārkāpj bērna robežas, būs kliegšana vai iesišana – tas ir pirmais impulss. Vecumam neatbilstoši būtu šādā mirklī bērnam teikt, ka vajag vienkārši runāt, ka visu var sarunāt un “pasaki viņam, nevis uzreiz sit”. Brīžos, kad emocijas sit augstu vilni, tad pat pieaugušajam ir grūti atrast īstos vārdus un būt patiesi savaldīgam - tas tomēr prasa diezgan lielu briedumu. No maza bērna prasīt, lai viņš vienkārši sarunā šādā mirklī būs stipri par daudz prasīts. Turklāt - kā sarunāt? Ko tas vispār nozīmē? “Sarunā!” mazam bērnam vēl ir diezgan abstrakts termins.
Ja bērns jau kaut nedaudz runā, gan mājās, gan pirmsskolas izglītības iestādē var sākt mācīt vārdu “stop” apvienojumā ar paceltu plaukstu. Tas otram bērnam parāda ļoti nepārprotami - “tu esi manā telpā, apstājies, nedari tā”. Arī pārējiem ģimenes bērniem vai pirmsskolas bērniem ir jāmāca - ja kāds saka “stop”, tad apstājies! Smilšu laukumā visticamāk citi bērni šo signālu nezinās, bet tas ir signāls ne tikai citiem bērniem, tas ir signāls vecākiem – pacelt acis uz bērnu un paskatīties, kas notiek. Šī vārda lietošanai būtu jāpievērš pieaugušā uzmanību - ja es dzirdu, ka kāds bērns tikko ir pateicis “stop”, tad es paskatos uz to pusi, kas tur notiek, vēroju. Vai viņi tiks galā paši? Vai man ir jāpieiet un jāpalīdz šī situācija novadīt? Nav vienmēr jālec, jāskrien un jāiesaistās – vecāki un arī pedagogi tomēr pazīst savus bērnus, zina, ko no katra var sagaidīt - vai viņiem ir tendence sist, kost, vai tomēr spēj atrisināt šīs situācijas bez fiziska konflikta. Tas, ko var darīt, ir pienākt un izstāstīt redzēto situāciju saviem vārdiem, aprakstīt, kā bērni šobrīd jūtas vai ko iespējams varētu domāt. Piemēram: “Tu spēlējies ar klučiem, un Olivers gribēja vienu kluci paņemt. Tu negribi dot. Tu izskaties diezgan sašutis… Vai tas ir tas, kas tagad notiek?” Notikuma apraksts ar vārdiem, pirmkārt, palīdz nomierināties - emocijām pieslēgt loģisko domāšanu, un, otrkārt, tas papildina bērna vārdu krājumu. Līdz ar to iemācās skaidrāk izteikties - tādā veidā arī var nonākt līdz tam, ka bērns tiešām sāk runāt konfliktu situācijās, nevis uzreiz impulsīvi reaģēt. Vēl viens svarīgs veids, kā nonākt līdz tam, ka kādreiz konflikta situācijās tās tiek risinātas bez košanas, sišanas un grūšanas, ir, protams, arī runāt ar bērnu par veidiem, kā to var atrisināt. Kādā mierīgākā mirklī bērnam atgādināt par situāciju un uzsprasīt: "Jā, bet kā vēl varēja darīt?" un dot arī šos instrumentus - kā vēl varētu rīkoties tādos brīžos, kā tad var patiešām sarunāt, vienoties, apmainīties ar kaut ko, pagaidīt. Bērns tā nesāks rīkoties pēc pirmās šādas sarunas, bet regulāri dodot idejas, kā vēl varētu rīkoties, kādā brīdī bērns arī sāk tās izmantot.
Daļa vecāku saka, ka jūtas drošāk, ja māca bērnam sevi aizstāvēt, līdz ar to “stop” signāla vietā izvēlas mācīt savam bērnam sist pretī. Var saprast vēlmi pasargāt savu bērnu, taču jāsaprot, ka sabiedrībā, kurā visi saviem bērniem māca sist, kļūst ļoti nedroši atrasties. To ir vieglāk saprast, ja vecāki uzdod sev jautājumu: kurā izglītītbas iestādē es ar drošāku sirdi izvēlētos palaist savu bērnu – tādā, kur māca “stop” signālu un risināt konfliktu mierīgā ceļā, vai tādā, kur visiem bērniem māca vienam otru sist. Iesist jau tāpat bieži vien ir pirmais impulss. Ja to pastiprina arī bērnu autoritātes – vecāki, skolotāji- iedrošinot, ka tas ir pareizais veids, tad tieši šādi bērnam vide kļūst nedrošāka – ne tikai pats, bet arī citi kā pirmo izvēlas sisšanu. Tas visus darīs tikai trauksmainākus – bērnam pietiek ar to, ka viņš ir redzējis, ka iesit kādam citam, lai parādītos stress, jo apziņā ir doma “es varu būt nākamais”.
Pirmsskolas vecuma un arī sākumskolas vecuma bērniem pieaugušie tomēr ir diezgan daudz laika tuvumā, lai pieaugušie saausītos un pievērstu uzmanību, ja kāds bērns saka “stop”, un atnāktu palīgā risināt situāciju, nevis mācīt, ka uzreiz ir jāsit.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
