Ģimene nav ne pirmsskolas izglītības iestāde, ne maksas spēļu istaba, kurā visas rotaļlietas ir koplietošanas. Tāpēc nozīmīgi, lai ģimenē būtu gan koplietošanas mantas (piemēram, koka kluči, lego, dzīvnieku figūriņas, spēļu plītiņa u.c.), gan arī rotaļlietas, kas pieder tikai vienam konkrētam bērnam. Sajūta, ka kaut kas ir tikai mans, ir ļoti svarīga.
Kaut kas savs var būt ne tikai kāda rotaļlieta, bet arī savs plaukts, savs skapītis, sava atvilktne rakstāmgaldā, sava kastīte – kaut kas, kur stāv tikai manas mantas, kurā ir mana kārtība, kurā citi nedrīkst neko likt un ņemt. Vieta, kurā glabāt kādu savu īpašo zīmējumu vai īpašu akmeni, kas atrasts jūras malā. Arī vecāki var mācīties šo robežu – šī ir atvilktne, kurā ir tikai un vienīgi bērna kārtība, es tur nelienu, nepārbaudu, respektēju.
Tad, kad piedzimst jaunākais bērns, visām vecākā bērna lietām nav automātiski jākļūst arī par jaunākā bērna rotaļlietām - tas būtu diezgan liels trieciens vecākajam bērnam (man bija automašīnu kolekcija, bet tagad tā ir arī brāļa…). Protams, ka būs rotaļlietas, kas kļūs par koplietošanas, taču jāņem vērā, ka bērnam varbūt arī kaut kas ļoti īpašs, ar ko viņš noteikti nevēlēsies dalīties un tas ir jārespektē. To, ka nevar pilnīgi visu ir svarīgi sajsut no abām pusēm – ir lietas, kas ir tikai manas un es drīkstu ar tām nedalīties un ir lietas, kas ir, piemēram, tikai māsas. Sajust, kā ir, ka man kaut kas pieder, un sajust, kā ir, kad es kaut ko tomēr nevaru dabūt bez paprasīšanas un pat ar paprasīšanu man var to neiedot. Savas lietas ir nozīmīgas arī no tā viedokļa, ka bērns mācās uzņemties atbildību par tām. Nosmērējās – var izmazgāt, pazuda – tātad es pats to kaut kur noliku, eju meklēt.
Pie šī paša tēmata par to, ka ir svarīgi, ka kāda manta ir tikai mana, vēlos vērst uzmanību, ka vairāku bērnu ģimenēs arī dzimšanas dienās dāvanas drīkst būt tikai jubilāram. Es zinu to sajūtu, kad šķiet, ka arī tam otram vismaz kaut ko maziņu vajag, lai neapvainojas, lai neskumst. Taču ir vērts mācīt arī otra cilvēka iepriecināšanas sajūtu, dāvināšanas prieku. Var laicīgi sākt stāstīt, ka māsai drīz būs dzimšanas diena, un mēs viņai sagādāsim pārsteigumu! Iesaistīt bērnus dāvanas sagādāšanā, apsveikuma veidošanā, parādīt bērnam, ka arī dāvanas gādāšana, ne tikai saņemšana var radīt patīkamas emocijas. Kopā padomāt par otru, kas viņam vai viņai varētu patikt: “Kā tev šķiet, māsai labāk patiktu lelle ar zilo vai dzelteno kleitu?”
Jā, dažkārt bērni mēdz saskumt, ka vēlas ātrāk savu dzimšanas dienu, vēlas tādu pašu dāvanu, un par to ir vērts runāt: “Tev arī tādu gribās, vai ne? Skaista… Nobildēsim un pievienosim tavam dāvanu sarakstam. Tādu sarakstu tiešām ir vērts veidot – pirmkārt, visu nemaz bērni neatceras un pēc nedēļas var redzēt, ka tā ir bijusi mirkļa iegriba, bet šajā mirklī, kad tā iegriba ir, vecāki nepasaka “nē”, kas var izraisīt diezgan lielu emociju izvirdumu, bet gan “jā, pievienojam!”. Tas ir saraksts, pēc kura vadīties ne tikai vecākiem, bet arī vecvecākiem, krustvecākiem, draugiem, kas nāk uz ballītēm – tā ir iespēja uzdāvināt tieši to, ko bērns patiešām vēlas.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.