Bērna emocijas variē un jo lielāks viņš aug, jo niansētākas tās kļūst. Atpazīt šīs emocijas bērnam var palīdzēt vecāki/citi pieaugušie, kas ikdienas situācijās spoguļo bērna sajūtas, nosaucot tās vārdā, iedodot sajūtām nosaukumus. Ar emociju atspoguļošanu bērnam (patiesībā jebkuram cilvēkam) var palīdzēt labāk saprast, kas ar viņu notiek. Un, jo labāk bērns spēj saprast, kā tad pats jūtas un vēl arī nosaukt šīs emocijas vārdos, jo vieglāk un apzinātāk ir iespēja iziet tām cauri.
Kad ir jāapraksta bērna emocijas vārdos, mēdz gadīties, ka nekas vairāk par “dusmīgs, bēdīgs un skumīgs” nemaz nenāk prātā. Lai šādos gadījumos spētu atcerēties plašāku emociju klāstu, ir vērts šos vārdus ikdienā atkārtot - tīri praktiski, piemēram, pielikt pie ledusskapja izdrukātu emociju apli, lai ikdienā tas ir acu priekšā.
Te ir manis veidots emociju aplis. (Pēc psihologa Robert Plutchik parauga). Krāsas emociju grupām esmu izvēlējusies pēc “Krāsu mošķa” grāmatas, jo tā daudziem bērniem jau ir pazīstama. Nepretendēju uz absolūti pareizo emociju apli, izveidoju to ar tām emocijām, kas man šķita būtiskas, taču ir arī tādas, kas, palika neiekļautas. Droši rakstiet klāt, kad izdrukāsiet, vai arī veidojiet paši savu apli, lietojot tukšo sagatavi!
Vecākiem ir svarīgi būt blakus arī bērna spēcīgajās emocijās, būt stabilajam pieaugušajam, ar domu prātā: “Ir normāli tā justies, es pieņemu tevi ar visām tavām emocijām”. Svarīgi no jebkurām emocijām, kas nāk, nebaidīties, iet tām cauri. Ja vecāki paši nespēj izturēt bērna emocijas, sūta prom nomierināties, tad bērniem tiek “nodota ziņa”, ka labāk ir noslēgties, nestāstīt, nejust, jo, pirmkārt, nav jēgas stāstīt un, otrkārt, ja es izrādīšu, kā jūtos, tad vai nu vecāki ies prom no manis (pametīs), vai nu mani sūtīs prom. Truklāt, liekot “nomierināties” pat pieaugušie parasti norimst tikai ārēji, bet iekšēji viss turpina mutuļot.
Lasīt rakstu "Lielās emocijas"
Reti, kuras sajūtas ir ilgstošas - ieejam, izejam ārā un dzīvojam tālāk. Tāpēc dažiem var būt būtiski tas, ka saka “tu jūties…”, nevis “tu esi” - neuzliekot birku par to, kāds tieši bērns vai cilvēks ir. Tas, ka šobrīd ir dusmīgs, nepadara viņu par dusmīgo.
Var teikt:
“Izskatās/ izklausās, ka tu jūties…”
“Es dzirdu, ka tu jūties… Vai tā ir?”
Nav jābaidās trāpīt nepareizi, jo otram cilvēkam/bērnam vienmēr ir iespēja izlabot un teikt: “Nē, es neesmu dusmīgs, es esmu nikns!” “Nē, es neesmu nobijies, es esmu satraucies.”
Protams, izlabot spēs tādā gadījumā, ja ikdienā būs bijusi iespēja gana niansēti iepazīt savas sajūtas.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
