Tranzītbrīžos nevajag gaidīt, skaitīt līdz 10 vai ļaut bērnam ilgi un dikti saņemties kādai lietai, bet jāpalīdz novadīt šī situācija. Kas ir tranzītbrīži? Tranzītbrīži ir tad, kad jātaisās gulēt, jāpārģērbjas, jāiesēžas mašīnā - jāmaina darbības veids. Šādos brīžos bērnam ir grūti saņemties, grūti mainīt darbošanos.
Pat ja ikdienā bērns brīnišķīgi kaut ko dara pats - pats uzvelk bikses, pats ierāpjās kaut kur, paņem to, ko vajag, tad šādos mirkļos izskatās, ka speciāli vilcinās, speciāli nenāk, vārdu sakot - mēs zinām, ka viņš var, bet tieši tagad nedara! Kā pat spīti! Mēs sākumā mēģinām sadarboties, kukuļot, dot laiku un tad uzvelkamies un sadusmojamies, jo esam darījuši visu, lai būtu “labi vecāki”, bet tas bērns ņem un nesadarbojas! Pacietība ir galā, ņemam situāciju savās rokās, bet viņš ņem un uztaisa histēriju par to, ka pats gribēja vilkt bikses - mēs taču devām laiku! Mēs taču gaidījām, kad uzvilks pats. Kāpēc tas viss beidzās ar neapmierinātību un raudāšanu?
Bērniem tranzītbrīžos ir īpaši grūti, tāpēc, pat, ja mierīgākā brīdī, tiešām arī brīnišķīgi uzvilktu bikses pats, šeit mums ir jācenšas dot ļoti minimālas pauzes, neievilkt visu pasākumu -“ jā, tu gribi uzvilkt pats… man izskatās, ka tev šeit nepieciešama neliela palīdzība, es pieturēšu te, velc iekšā.” “Jā, tu gribi kāpt pats pa kāpnēm. O, izskatās, ka tev noderētu mana roka, turies.” Katra situācija būs nedaudz atšķirīga, ne vienmēr bērns ļaus palīdzēt, bet vienmēr var atrast mazu veidu, kā tomēr paātrināt šo procesu, bērnam ir ļoti grūti tikt cauri tranzītsituācijai vienam pašam, viņš tā kā iesprūst, nevis speciāli novilcina un cenšas sadusmot kādu. Izvedam cauri šiem brīžiem, neievelkam. Lai bērns dara pats citos mirkļos, kad viss ir mierīgi, kad nav pārmaiņas - un tad arī atbalstām, veltām apstiprinošu skatienu: “Jā, tev izdevās, tu uzvilki pats.”
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
