“Viņa/-š taču ar tevi jau manipulē!” Bet vai tiešām? Kā atšķiras izdabāšana no vajadzību apmierināšanas?
Atbilde jau ir pašā jautājumā. Vajadzību apmierināšana ir tad, kad bērnam tiek dots tas, kas viņam ir vajadzīgs un nepieciešams. Ja zīdainis raud, un viņa vajadzība ir tikt paņemtam rokās, mierinātam, mīļotam - tā nav ne izdabāšana, ne izlaišana. Tas nemainās arī ar lielāku bērnu – ar paņemšanu rokās vai klēpī, ar būšanu blakus, samīļošanu un saprašanu bērns netiek izlutināts. Ja par to rodas šaubas, var uzdot sev jautājumu – kas ir tas, ko bērns saņem, kad viņu paņem klēpī un samīļo? Tā ir vajadzība pēc drošības, mīlestības, kontakta, pieņemšanas. Arī pacietība un saprašana no vecāku puses brīžos, kad bērna emocijas iet pāri malām - tā ir vajadzība.
Tad, kad bērns kliedz, ka viņam vajag tieši mazo deserta dakšu, nevis šo lielo, kas viņam ir nolikta pie šķīvja. Vai tā ir vajadzība? Ir vecumposms, kad tā patiešām ir vajadzība. No Montesori pedagoģijas puses to redz kā daļu no kārtības sensitīvā perioda. Tas nav gluži par kārtību istabā, bet vairāk par to, ka noteikta lietu kārtība un dienas ritms bērnam rada drošības sajūtu un izpratni par pasauli. Piemēram, bērnam ir jaciņa, kuru parasti viņš pats vai vecāki aiztaisa ciet, bet pienāk kāda siltāka diena, un vecāki nolemj to atstāt vaļā, lai nav tik karsts. Bērns, kurš šobrīd ir kārtības sensitīvajā periodā, pret šādu jakas atstāšanu vaļā var uzrīkot gana lielu protestu, jo “jakai ir jābūt ciet!” – tāda ir kārtība, tāda ir pasaules kārtība, drošība. Tas pats ar mammas dvieli – ja bērns zina, ka šis ir mammas dvielis, tad viņš var sākt protestēt, redzot, ka tajā noslaukās tētis. Bērns caur šo noteikto kārtību mācās pasauli – kas kā ir jādara, kā ir paredzēts, kur, kas jāliek. Tas viss rada arī drošības sajūtu – es zinu, kā, kas ir jādara, kas pēc kā seko, es saprotu. Tāpēc, ja ir iespēja tiešām iedot to viņa dakšu, varbūt ir vērts necīnīties lieki, kur bez tā var iztikt. Protams, neejot galējībās – ja esat ciemos un tieši viņa dakšas nav, tad nav jāskrien uz mājām tai pakaļ. Arī tad, ja esat jau pusceļā braucienā uz laukiem un bērns atceras mīļo rotaļu trusīti, kuru vajag te un tūlīt, tam nav jābrauc pakaļ – situāciju var izmantot, lai mācītu, ka dažreiz tā notiek, kaut kas aizmirstas, par kaut ko jāpaskumst. Arī šādas vilšanās laiku pa laikam ir jāpiedzīvo: “Tu gribēji savu dakšu… jā. Mēs esam ciemos, te tādas nav. Iesim paskatīties, kādas ir šeit, izvēlies, kuru tu gribētu!” Ja bērns raud, tad mierina viņu, iejūtas viņa situācijā, paspoguļo bērna izjūtas: “Tu esi bēdīgs/vīlies/ dusmīgs… jā, tas ir grūti. Vai tu gribi samīļoties?” Šis posms pāriet!
Tas sakrīt arī autonomijas posmu, kad bērns vairāk grib darīt pats un tā kā pats ir izdomājis, bet viņš vēl īsti nemāk pastāstīt, kā tieši viņš vēlas un kāda bija viņa doma, tāpēc arī reakcija mēdz būt ļoti vētraina. Taču jau ap četru gadu vecumu bērni stipri mazāk pārdzīvo par šādām lietām un ap sešiem gadiem jau vispār ir gatavi arī mazākiem brāļiem un māsām paskaidrot, ka tas nav nekas traks, ja banānu attaisa vaļā no “nepareizās” puses vai ar “nepareizu” mizu skaitu. Nav jāsatraucas, ka bērns tiks izlutināts, ja viņam tiešām panāk solīti pretī un sagriež ābolu tieši tādās šķēlēs, kā viņš ir izdomājis brīdī, kad to objektīvi arī ir iespējams izdarīt.
Ja sākas izdabāšana – katrs mazais sīkums tiek piepildīts, uz katru bērna vēlmi, kas visu laiku mainās, tiek atbildēts, bet čīkstēšana pēc kaut kā vēl un vēl, turpinās, tad vienmēr ir jāpaskatās dziļāk. Kas ir patiesā bērna vajadzība? Vai tiešām tā ir patiesā vajadzība, ko rāda ārēji? Ja visu laiku pieprasa jaunas rotaļlietas, varbūt ir vērts paskatīties uz jau esošajām – kas ar tām notiek? Varbūt to vienkārši ir par daudz un iespaidu jūrā vairs ne pie vienas mantas negribas pakavēties? Varbūt tās ir tādas, kas neprasa no bērna pašaktivitāti, kur bērns pats var izdomāt daudzus variantus, kā to izmantot? Varbūt patiesībā bērns gribētu, lai ar viņu kopā paspēlējas un ir blakus, ne tik daudz jaunu rotaļlietu?
Lasīt rakstu "Kāpēc bērni čīkst?"
Ja bērns bieži pilnīgi pret visu protestē un tāpēc nākas nepārtraukti izdabāt, lai tikai nebūtu tracis, varbūt ir par maz bijis autonomijas un iespējas izvēlēties? Tad jāpaskatās, kas ir tās lietas, ko bērns jau varētu darīt pats, bet viņam šī iespēja pat netiek dota. Piemēram, pats jau var iekārt jaciņu skapī, pats var izvēlēties, kuras bikses uzvilks, pats var paņemt krūzi vai ieliet sev ūdeni. Galvenais – paskatīties plašāk, ko bērns ar to grib patiesībā pateikt vai parādīt, paskatīties arī uz sevi, vai šajā brīdī izdabāju mīļā miera labad vai lai nejustos kādā citā jomā vainīga/-s? Vai tā tiešām ir bērna vajadzība, kas tiek apmierināta?
Bērnam ir lēnām jāmācās nedaudz uzgaidīt, jāsaprot, ka visas viņa vēlmes netiks izpildītas, ka viss netiks nopirkts, ka mašīnu pusceļā negriezīs apkārt, lai brauktu pakaļ aizmirstai mantai – taču, tas nav jādara mākslīgā veidā, vienkārši “audzinot”. Un tāpat nav jāizdabā katru reizi, kad bērns ieraudās, jo pašiem vecākiem ir grūti izturēt, ka bērniņš raud. Jāmeklē veselīgs balanss – kur var paiet pretī bērnam, kur vēlme ir patiesībā par kaut ko citu un kur jau vienkārši izdabāšana, lai bērns būtu visu laiku laimīgs. Bērns drīkst just visādas emocijas, ne tikai prieku.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
