No tā, ka pedagogi šādi pasaka vecākiem, labums ir tikai tādā gadījumā, ja tas ir vērsts uz sadarbību un vēlmi uzzināt, kas šo uzvedību īsti izraisa.
Ja tas ir vienkārši izspļauts teikums vecākiem, tad parasti tas nedod nekādu labumu, pat pasliktina situāciju. Bērniem ar pedagogiem izglītības iestādēs ir savas attiecības, šādas situācijas viņi analizē un paši tiek galā, norādot tikai tās lietas, ko mājās tiešām var darīt, nevis tikai izspļauj frāzi, ka bērns izgāza zupas šķīvi vai pavisam abstrakto “viņš šodien slikti uzvedās”. Vecāki no mājām vai no darba nespēj ietekmēt to, kā bērns uzvedās izglītības iestādē, līdz ar to viņi paliek tikai ar kauna un neērtības sajūtu par to, ka viņu bērns neatbilst kaut kādām pieņemtajām normām. Turklāt, visticamāk, bērns tiks strostēts ne tikai izglītības iestādē, bet arī mājās (jo vecāki izjūt kaunu, ar kuru netiek galā un izgāž to uz bērnu...), līdz ar to nekur vairs nejutīsies labi un droši, kas izraisīs tikai lielāku protestu vai noslēgšanos sevī, bailes no vecākiem un nepatiku pret audzinātāju.
Bārties mājās par to, kas ir noticis bērnudārzā, turklāt, nezinot visus apstākļus, noteikti nav produktīvi un attiecības tas neuzlabo, bet attiecības ar bērnu ir galvenā atslēga uz to, lai saprastu, kāds bija iemesls.
Ja bērns vēl nerunā, viņš bērnudārzā var uzvesties agresīvāk šī fakta vien dēļ - nespēj verbalizēt savas vēlmes, nespēj pateikt ar vārdiem, ja viņam nepatīk, ka kāds cits bērns uzbāžas (ir bērni, kas “visus mīl”, un ar savu uzbāzšanos it kā nedara neko sliktu - vienkārši vēl nesaprot, ka ne visi vēlas viņa kompāniju un kādam tas var nepatikt), varbūt nemāk paprasīt iekāroto rotaļlietu, varbūt nav pieradis pie tā, ka kāds var vienkārši ņemt un izraut šo rotaļlietu no rokām. Varbūt bērns nevar sagaidīt pusdienas un kļūst nepacietīgāks, skaļāks. Varbūt nodarbība bērnam nav piemērota - nav atbilstošā ātrumā, nav atbilstošā līmenī vai vienkārši neinteresē. Iespējamie varianti ir neskaitāmi! Dažkārt patiešām ir lietas, ko var risināt arī mājās, bet tad ir kopīgiem spēkiem jāsaprot, kas ir tas, ko darīt…. un tas, ko darīt, nekad nav bāršanās un pārmešana bērnam. Tas neatrisinās neko.
Ieteikums gan pedagogiem papildināt sniegto informāciju, gan vecākiem pašiem uzjautāt:
- Kas notika pirms tam?
- Kas notika tā laikā?
- Kā tika reaģēts?
- Ko vecākiem vajadzētu darīt no savas puses? Ko darīs pedagogi no savas puses?
"Nav laika parunāt." Visi 15-25 bērni dienā nekož, ar vieniem vecākiem ir iespējams atrast iespēju pārmīt kādu vārdu.
Meklējiet iemeslus kopā, sadarbojieties! Nenoveliet tikai uz ģimeni vai tikai uz pedagogiem un notiekošo izglītības iestādē.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
